Ja šogad Latvija svin 103. dzimšanas dienu, tad apaļo 100. jubileju vakar, 17. novembrī, sagaidījusi tīnūžniece Zenta Matilde Vitenberga. Savā jubilejā radu un draugu sveikta, Zenta dāvina pašas sarakstītās dzejas rindas, kas nav mazums. Tapuši ap 500 dzejoļu.
Zentas kundzi rakstīt dzeju iedvesmojot Latvijas daba un ainavas. Jau 17 gadus viņa par savu mājvietu sauc Tīnužus, lai gan dzimusi rīdziniece un vēlāk kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Talsiem. “Man ir ļoti labi cilvēki apkārt. Tas ir galvenais, ja ir labi cilvēki un ar viņiem var saprasties un izjokoties, visādas muļķības izdzīt. Man jau patīk humors. Patīk vispār tāda mērena jautrība,” atzīst simtgadniece Zenta Matilde Vitenberga.
Zentas pūrā ir vairāk nekā 500 dzejoļu. Daļa apkopoti grāmatās, citi uzrakstīti uz lapiņām un vēl gaida savu kārtu. “Aizvakar arī - iešu gulēt, noģērbusies, nomazgājusies, jau viss gatavs. Nāku garām, paga, jāpaņem tas papīrs ir, momentā uzrakstīju.”
Gaviļniece atzīst - šodienas dzeju gan tā īsti nesaprotot. Savu rakstot par simts gados pieredzēto. Izdzīvots gan kara laiks, padomju gadi. Aizsaulē aizgājuši dzīvesbiedri un divi no trim dēliem. Bet gaišākās atmiņas saistās ar jaunības gadiem Ulmaņlaikā. “Tad jau nu ļoti labi tajā vietā bija - tautas dejas, dziedāju korī, braucām ekskursijās un bija dzīve pavisam skaista. Man vajadzēja rakstīt ātrāk grāmatu, man vajadzēja rakstīt kādos 80 gados, tad es vairāk visu to dzīvi izstāstītu. Tur būtu, ko lasīt, tur būtu.”
90 gadu jubilejā Zentai radi un draugi uzdāvināja datoru. Līdzīgi kā mūsdienu jaunatnei, arī Zenta mēdzot iegrimt sociālo mediju labirintos. “Es varu visus “Facebook” dabūt. Šorīt jau vesela rinda sarakstīta vēstuļu. Dzimšanas diena šodien. Tos citā dienā izlasīs, tie nekur nepazudīs.”
“Tāda tā dzīve ir. Es te tā dzīvoju viena pati. Ar pensiju iztieku. Es kaut kā tā. Radi atbrauc, šo to atved un tā. Tāda tā dzīve. Tādu dienu kā šodiena, es nedomāju sagaidīt. Es gaidīju dienu no dienas, vēl vienu dienu nodzīvos. O, šitā diena ir cauri atkal. Nu jau atkal rītdiena nāk. Varbūt, ka to ar nodzīvos. Es tā kā vilku, vilku, vai tad būs vai nebūs. Un izdevās! Tagad vajadzēs man rakstīt kādu rakstu, nez vai dzejoļos varēs ietilpināt. Paies visi šie, šī nedēļa, tad varēs sākt domāt, ko darīt,” saka simtgadniece Zenta Matilde Vitenberga.
