Pasaulē tas nav nekas pārsteidzošs, ka ugunsdzēsēju-glābēju darbu pilda arī sievietes. Mums, Latvijā, dienestā sievietes, protams, arī ir, bet tās ir zvanu centru dispečeres, ugunsdrošības inspektores. Bet tagad Vidzemes reģiona brigādē Smiltenes posteni vada Ineta Blusa-Blusiņa. Viņa Vidzemē ir pirmās sieviete.

Smiltenes posteņa ugunsdzēsēji glābēji šoreiz gan nav devušies uz izsaukumu, bet uz mācībām, kopā ar viņiem  arī posteņa komandiere. Lai arī mācības tāpat kā reālā ugunsgrēkā, galvenais ir laiks.

Protams, pirmais jautājums jau ir puišiem, kā tad bija uzņemt ziņu, ka viņu komandiere būs sieviete. “Ar puķēm sagaidījām, ja nu sieviete, tad tā pienākas, un ar puķēm sagaidījām. Ar smaidu esam pieņēmuši viņu. Viņai ir doma par daudz tiem testiem, lai mēs vēl pilnveidotos, mēs esam jau gudrāki palikuši, mēs tikai par, priecīgi. Ir pavisam citādāk! Ir vieglāk, kā mēs ar darba kolēģiem runājām, ir komunicēt vieglāk,” pauž Jurijs Ivanovs, Smiltenes posteņa komandiera vietnieks.

“Es ar esmu ļoti prasīga, bet šinī darbā man kā vadītājai svarīgākais ir, lai mums būtu laba komanda, komandas darbu veidot. Tikai runājot un savā starpā komunicējot tas var notikt, es nevaru atnākt un diktēt savus noteikumus, mums ir jāsastrādājas, ja mēs aizbraucam uz notikumu, lai mēs viens otru saprotam,” saka Ineta Blusa-Blusiņa, Smiltenes posteņa komandiere.

Vērojot mācības, var tikai apjaust, cik tomēr fiziski smags ir glābēja darbs. Pirmkārt, jau pats aizsargtērps vien sver 16 kilogramus, plus vēl ekipējumus. Kur nu vēl smagās šļūtenes. “Nepieciešams nepārtraukti sevi uzturēt fiziskajā formā, ko es arī intensīvi katru dienu daru, skrienu, vakaros stiprinu visas muskulatūras grupas,” atzīst Ineta Blusa-Blusiņa.

Izvēle būt ugunsdzēsības dienestā Inetai ir bijusi apzināta, jo jau bērnībā bija sapnis par profesiju formas tērpā, arī viņas brāļi strādā ugunsdzēsības dienestā, viņu pirmais jautājums par māsas izvēli bija savā ziņā likumsakarīgs. “Viens no brāļiem ir ugunsdzēsējs-glābējs, vada komandiera vietnieks, otras brālis ir ugunsdzēsējs - autovadītājs, kurš ir dienestu pagarinājis, lai redzētu, kā māsai veicas.”

Tas, ko var nākties pieredzēt šajā darbā, Inetai bija skaidrs, jo vienpadsmit gadus viņa bija sakaru punkta dispečere, strādājot gan Alūksnē, gan Valmierā. Tālāk sekoja mācības Civilās aizsardzības un ugunsdrošības koledžā jau ar domu par izaugsmi karjerā. “Bailes negāja pa priekšu, bailes gāja nopakaļ, vispirms bija tā pārliecība, ka es to varu un es to gribu, tā nu zvaigznes sakrita, es šeit nonācu.”

Lai arī ugunsdzēsēja-glābēja darbs ir fiziski smags, tomēr sievietei šajā amatā ir arī kādas priekšrocības. “Tā loģiskā domāšana un spēja, prasme darīt vairākas lietas vienlaicīgi, to pierāda arī mūsu kolēģes zvanu centrā 112. Jā, mums ir arī kolēģi vīrieši zvanu centrā, bet vairāku gadu pieredze pierāda to, ka stresa situācijā izturīgākas ir dāmas, pieņemot zvanus, šos te saucienus pēc palīdzības,” skaidro Sandra Vējiņa, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārstāve.

Ugunsdzēsēja-glābēja profesija tiek vērtēta, kā viena no vīrišķīgākajām, jo nenoliedzami tajā ir vajadzīgs ne vien fizisks spēks, bet arī spēja būt morāli stipram. “Cilvēka glābšana, cik spējīgs tu būsi iznest ārā to cietušo, tas būs tas grūtākais - ieiet tai piedūmotā vidē. Pirmais būs morāli, vai tu varēsi ieiet. Ja viņa to pārvarēs, tad būs viss kārtībā,” atzīst Jurijs Ivanovs.

Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā vērtē, ka Smiltenes posteņa komandieres piemērs varbūt būs mudinājums arī citām sievietēm izvēlēties glābēja profesiju, taču ir kāds jautājums, kas būtu jāatrisina, un tie daudzos ugunsdzēsēju depo ir sadzīves apstākļi. “Ja tev īsti nav, kur nomazgāties, kāds teiks sīkums, bet, ja tu atbrauc pēc smaga ugunsgrēka un tu pat nevari normālos apstākļos nomazgāt to smagumu nost, tad tas arī ir tāds nozīmīgs arguments,” saka Sandra Vējiņa.

Smiltenes posteņa komandierei Inetai Blusai-Blusiņai ugunskristības šī vārda tiešajā nozīmē vēl priekšā, taču viņa ir pārliecināta, ka ir tam gatava.