Māju iemītnieki sešos no rīta vēl ķer pēdējos sapņus, bet sētniece Sanita jau tīra pagalmu no naktī sakritušā sniega. Pēcāk ceļš jānotīra ar slotu un jānokaisa ar sāli, kas daļai cilvēku liek saraukt pieres - esot par daudz: zābaki bojājas; mašīnām korozija, dzīvniekiem slikti.
Sētniecei Sanitai modinātājs skan četros no rīta. Ziemā, kad snieg, arī brīvdienu viņai nav. Tiek gan pausts, ka normāla ziema vismaz bērniem ir prieks – ir gan slidkalniņi, gan iespēja būvēt sniegavīrus.
Bērni Sanitai ir lieli palīgi. Ieraugot sētnieci ar lāpstu rokās, ķipari bieži vien steidz doties cīņā - viņi slauka ietves, šķūrē sniegu ar savām mazajām lāpstiņām. Tiek pausts, ka apnicis sēdēt mājās, tādēļ mazie nākot izkustēties.
Sētniecei darba pilnas rokas ne tikai tīrot sniegu; vēl arī atkritumu vākšana. Te Sanita saka - tagad ikdienu atvieglo jaunās atkritumu tvertnes, kuras vairs nevar tik viegli pārbāzt.
Arods Sanitai ir tikai otro gadu - iesākums nebija viegls, jo vajadzēja apzināt dažādus profesijas knifus. Savu darbu viņa mīl, kas ir pats svarīgākais. Iepriekš bijusi pārdevēja un strādājusi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, bet tikai sētnieces darbs sniedz patiesu gandarījumu.
Darbs kā hobijs, uzkrātais nogurums ātri pāriet. Sētnieka darbs ir mierīgs un harmonisks, bet adrenalīna devu Sanita gūst uz motocikla.
Ar slapju muguru un smaidu sejā Sanita darbu turpina, lai iedzīvotāji ik rītu dotos dienas gaitās pa tīru ceļu.
