Šogad nojaukti vairāk nekā 120 padomju varas slavinoši objekti

Krievijas sāktais karš Ukrainā šogad Latvijai ir ieviesis pārmaiņas daudzās jomās, piemēram, izglītības un valodas jautājumos, enerģētikā un labdarības kustībā. Tāpat arī vidē un attieksmē pret simboliem. Šogad demontēti vairāk nekā 120 padomju varas slavinoši objekti.

Paužot atbalstu Ukrainai, iestājoties par brīvību un deokrātiskām vērtībām, nosodot agresorvalsts noziegumus un atminoties Latvijas neseno vēsturi, vairākas pašvaldības sāka padomju varas slavinošu objektu demontāžu. 

ReTV jau aprīlī ziņoja par vienu no pirmajām demontāžām – Ogres novadā, kur izcēla laukakmeni. Uz kura rakstīts “1944. gada 26. septembrī padomju armija “atbrīvoja” Madlienu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Ap to pašu laiku Stāstījām arī par padomju lidmašīnas – reaktīvā bumbvedēja – aizvākšanu Skultes ciematā. Pēcāk arī agra rīta reportāža netālu no Jelgavas, šosejas malā.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kas kopā ar Okupācijas muzeju un Mākslinieku savienību izveidoja īpašu grupu padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu izvērtēšanai atklāj, ka kopumā izskatīja vairāk nekā 230 pieteikumus no vietvarām par demontējamiem objektiem. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvis, vēsturnieks Jānis Asaris: “Virkne no tiem tika atsijāta dažādu apsvērumu dēļ, jo neatbilda īsti likumā noteiktajiem kritērijiem. Mēs vairāk spriežam un lemjam par to, vai kādam no šiem objektiem ir kultūrvēsturiska vērtība vai mākslinieciski elementi.”

Pašvaldībās šajā laikā pēc pašu iniciatīvas demontēti 55 objekti, taču jūlija vidū iepriekšējais Ministru kabinets apstiprināja eksperta veidoto sarakstu ar 69 pieminekļiem. Daļa objektu

savukārt tagad atrodas Okupācijas muzeja krājumā. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē piebilst, ka šos objektus vai tā daļas, vēlāk drīkstēs nodot arī akreditētiem muzejiem. Jānis Asaris: “Atsevišķas pašvaldības, kuras ir ļoti rūpīgi piegājušas, piemēram, Kuldīgas novads, kurš bija sastādījis objektu sarakstu uz vēl vismaz kādām padsmit vietām papildus, paši savā domes sēdē ir lēmuši, ka nu atsevišķas plāksnes vēl var demontēt līdz 23. gada februārim.”

Jāpiemin, ka ne visur pieminekļu nojaukšana gāja raiti. Ministru kabinets bija noteicis sarakstā minētos objektus demontēt līdz 15. novembrim, taču, piemēram, Daugavpils dome lēmuma pildīšanu vilcināja. Daugavpilī bija jānojauc divi pieminekļi, kas tika izdarīts oktobra pēdējā dienā. Taču vēl dienu pirms daugavpilieši pie tiem nesa ziedus un sveces, bet vēlāk no pieminekļa atvadījās, arī dziedot karu slavinošas dziesmas un šaujot raķetes. Kad vakarā pirms demontāžas darbu sākšanas policija norobežoja teritoriju, sākās arī nekārtības un daļa pauda neapmierinātību.  Dažādi viedokļi un emocijas bija vērojamas arī Rēzeknē, kad agri no rīta demontēja padomju pieminekli “Aļoša”. Rēzeknes iedzīvotājs: “Es domāju, ka jāatskrien, jāpaskatās, jo tomēr tas ir tāds leģendārs moments, ka noņem to okupantu mugursomu no pleciem un ir tā brīvāk. Tomēr tu saproti, ka beidzot attīrās Latvija no tās šausmīgās vēstures.”

Par tā saucamo okupekļu demontēšanu, jēdzienu “leģendārs moments” publiskajā telpā varēja dzirdēt un lasīt jau vasaras izskaņā – 25. augustā, kad pēc trīs dienu ilga demontāžas procesa, gāza, tā dēvēto, Uzvaras pieminekli Rīgā. 


Foto: Edijs Pālens/LETA