Lai arī šosezon situācija salīdzinājumā ar pērnās sezonas beigām, kad regulārā turnīra spēles tika aizvadītas pie tukšām tribīnēm, ir daudz labāka, vēljoprojām tā ir tālu no tā līdzjutēju skaita, kāds bija pēdējā pilnajā sezonā. Tā, piemēram, florbola komandas “Talsu NSS/Krauzers” apmeklētaju skaits mājas spēlēs no vidēji 200 apmeklētājiem noslīdējis par divām trešdaļām.

 Ar ierobežojumu ieviešanu līdzjutēji tika sadalīti divās daļās – vakcinētie un nevakcinētie; tostarp arī bērni līdz 12 gadu vecumam bez sertifikāta spēles apmeklēt nevar. “Citādāk arī visiem būtu jāvalkā maskas uz spēlēm. To par tādu īstu fanošanu būtu grūti nosaukt, tāpēc esam tikai zaļajā režīmā, un, protams, līdzjutēju ir daudz mazāk. Jādomā, kā atkal piesaistīt līdzjutējus, lai atkal būtu tribīnes pēc iespējas pilnākas un tā atmosfēra – pēc iespējas patīkamāka spēlētājiem un arī pašiem līdzjutējiem,” saka Mārtiņš Maķevics, florbola kluba “Talsi” vadītājs.

Šobrīd kopā ar skatītājiem aizvadītas septiņas spēles un sajūta, kāda bija pirms pandēmijas sākšanās, daļēji atgūta. Talsu florbola komandas kapteinis uzsver, ka fanu atbalsts vajadzīgs vienmēr. “Tāda papildus motivācija, kad mēs saprotam, ka ir atnākuši cilvēki uz mums skatīties, tāds papildus dzinējs. Dzinējs mums uz priekšu, lai mēs censtos vairāk, nekā mēs to darām jau,” pauž Matīss Jorens Švedenbergs, florbola komandas “Talsu NSS/Krauzers” kapteinis.

Par to, ka komandas līdzjutēju enerģiju jūt, ir pārliecināta arī valmieriete Dita Butule, kas, lai atbalstītu Valmieras florbola komandas spēlētājus, mērojusi 225 kilometru garo ceļu līdz Talsiem. “Pietrūkst atbalsta. Vienalga, par kuru komandu, bet pietrūkst, jo es domāju, ka komandas jūt to atbalstu, kad ir pilnās tribīnes. Vienmēr liekas, ka, nu, tu esi vajadzīgs šajā sporta veidā.”

Šobrīd līdzjutēju skaits katrā spēlē ir mainīgs, taču pēdējā cīņā ar Valmieru skaits knapi sasniedza 50, savukārt spēlē pret Irlavu, kas atrodas ģeogrāfiski tuvāk – aptuveni 100. “Protams, biļetes, tas ir arī ienākumu avots komandai, ar ko segt visas tekošās izmaksas, un, ja iepriekš tā bija diezgan nopietna pozīcija, tad šobrīd tas ir, mēs knapi varam nosegt tās tekošās izmaksas, kas ir saistītas ar spēles organizēšanu. Īpaši mums, kas atalgojumu par spēlēšanu nesaņem, tas līdzjutēju atbalsts ir viens no galvenajiem motivatoriem, kāpēc mēs vispār to darām,” saka Mārtiņš Maķevics.

“Sporta nozare jau tā īsti nebija atguvusies arī no iepriekšējiem ierobežojumiem. Principā, tikai vasaras sākumā atļāva ārtelpās vispār sacensības rīkot tādā plašākā mērogā, jo mēs nerunājam tur par izņēmumiem, kas tur augstākajām līgām un profesionāļiem,” atzīst Artūrs Balodis-Rozītis, Latvijas Sporta federāciju padomes ģenerālsekretārs.

Latvijas Sporta federāciju padomes ģenerālsekretārs novērojis, ka, ja nav sacensību un pilnvērtīgu treniņu, jauniešiem zūd interese par sporta nozari. “Diemžēl tā ir tā reālā situācija, ar ko šobrīd sporta nozare saskaras, ka daudzi bērni un jaunieši no tā sporta ir vienkārši aizgājuši prom, ja tā varētu teikt. Tas ir šobrīd tas sāpīgākais, bet tajā pašā laikā es nekādā veidā nevēlos šeit kaut kā vainot valdības lēmumus vai Izglītības un zinātnes ministrijas lēmumus, jo, nu, diemžēl, diemžēl viņi reaģē tā, kā viņi var reaģēt uz esošo epidemioloģisko situāciju.”

Artūrs Balodis-Rozītis cer, ka ierobežojumi, kas attiecas uz sporta nozari, netiks pastiprināti, kā arī min, ka jādomā risinājums bērnu vakcinācijai, citādi sporta nozare beigs pastāvēt tādēļ vien, ka nebūs paaudžu nomaiņas un pašu sportotāju.

Foto: Freepik