Stāstiet bērniem stāstus. Iedvesmojiet kļūt par patriotiem

Laika cilpa. Veiksmīgs apzīmējums, lai domās sasietu pagātni ar šodienu. 

Valsts svētku mēnesī pieminēšu it kā netālu pagātni. Jo nekas jau nav izkritis no laika, varbūt tikai piemirsies. Gribot vai negribot? Tas ir cits jautājums. 

Mana laika cilpa sanāk glīta – puse uz pusi. Puse mūža pirms, otra puse pēc Atmodas. Puse padomju Latvijas Republikā, otra atjaunotajā brīvvalstī. Aptuveni trīsdesmit pret trīsdesmit. Nav daudz, ja salīdzina ar bezgalību, bet pietiekami viena cilvēka dzīvei. 

Pagājušajā nedēļā projekta ,,Tikšanās ar rakstnieku” ietvaros ciemojos Kalnu kultūras namā. Kur tāda vieta atrodas, nebija ne jausmas. Kad noskaidroju, ka Kalni ir ciems Nīgrandes pagastā kilometrus sešdesmit aiz Saldus pie pašām leišu robežām, sāku aptvert to ģeogrāfiju. Nīgrandē varbūt pat kādreiz ir nācies būt, nodomāju, jo vietas nosaukums likās dzirdēts. Pēc laiciņa sapratu, kāpēc. Nīgrande – tas taču ir slavenais kolhozs ,,Jaunais Komunārs”, savulaik plaši cildinātais priekšsēdētājs  Jānis Blūms! Jūs nezināt, kas bija ,,Jaunais Komunārs”? Neesat neko dzirdējuši par Jāni Blūmu? Ak, piedodiet. Tad jūs, kā šeit, sociālajos tīklos, mēdz jokot, esat man par jaunu. Nesapratīsiet. Acīm redzot jūsu laika cilpai ir tikai viens līkums – tas, kurš jau pēc Atmodas. 

Tātad Nīgrande. Un turpat blakus Kalni – apdzīvota vieta, kas plaukstošā sociālisma laikos izaugusi, ja tā var teikt, tukšā vietā kā dižena kolhoza (vēlāk – agrofirmas) administratīvais un saimnieciskais centrs. Grandiozs veidojums – padomju laiku pēdējās desmitgades slavenākā un modernākā lauku kultūras celtne Latvijā. Tik iespaidīga, ka iebraucot apmaldījos. Līdz tam bija lauki un lauki, kam neredz ne gala, ne malas (rūpīgi kopti un apstrādāti; krietna saimnieka tikums šai Saldus pusē nav zudis), bet cilvēka neviena, un pēkšņi tu atrodies vietā, kur rudenīgas  pēcpusdienas nokrēslā uzmirdz uguņu simti! Tevi ielaiž zālē, kas aprīkota ar visu prezentācijai nepieciešamo tehniku un kur salasījušies vairāki desmiti cilvēku, bet pēc pasākuma izvadā ekskursijā pa milzīgo celtni, kurā apvienots kultūras nams, skola un bibliotēka un kas tik vēl ne. Tu ieej bijušā priekšsēdētāja darba kabinetā un burtiski apstulbsti no greznības, un atmiņā uzaust ainas no melnbaltām dokumentālām filmām par pirmrindas kolhoziem, kur tādus kabinetus varēja redzēt. Apstājies milzīgas disko zāles vidū ar skatu pret daudzšķautņainu, krāsainu stiklu sienu, un pēkšņi tā cilpa ir vaļā! Tu esi nonācis savā jaunībā, visīstākajos astoņdesmitajos, un aizpeldi kā viegla laiviņa atmiņu ūdeņos… 

Kad biju maza, bieži tiku atstāta pie Liepājas omammas. Viņas dzīvoklītis bija niecīgs, un tajā nebija nekādu labierīcību – ūdens jānes no pumpja, tualete trepju galā visas divstāvu mājas iemītniekiem kopīga. Jaunībā omamma strādāja par šuvēju pie meistara, bet, kad viņš nomira, pieņēma pasūtījumus mājās, šuva vīriešu ancukus. Istabā stāvēja liels galds, uz kura ērti izklāt un sazīmēt ar cietu ziepes galu audumus, un iespaidīgs gludināmais dēlis. Bija arī aizvēsturisks pletīzeris, laikam taču ar oglēm sildāms, tāds liels, melns un dikti smags. Atceros omammu ar pletīzeri rokā, kā viņa stāv un caur nodzeltējušu marli iegludina vīriešu bikšu vīles. Ap kaklu apmesta gara mērlenta, starp lūpām iekniebtas vairākas kniepadatas, kas izvilktas no gatavā šuvekļa. Jā, starp citu, toreiz pieaugušas sievietes bikses ikdienā nevalkāja, tikai svārkus un kleitas. Arī mani ģērba kleitiņās. Lai nesaltu, vilka zeķbikses. Bērnu zeķbikses bija no kokvilnas, sauca par bomelenēm, un tās vienmēr virs ceļgaliem riebīgi sakrokojās. Dāmas (piedošanu, padomju sievietes-biedrenes), kuras varēja atļauties, valkāja caurspīdīgas zeķes un dikti piesargājās, lai neuzrautu kādu valdziņu, jo zeķes bija dārgas un grūti dabūjamas. Ja tomēr valdziņš uzira, to varēja mēģināt uzķert ar speciālu adatiņu, tādu līku ķeksīti, un tad, pacietīgi piestrādājot, cauro vīli aizlāpīt. Tomēr lāpījums palika redzams, un tā vienmēr bija maza traģēdija. 

Pieverot acis, atceros omammas dzīvokļa necilo virtuvīti, kurā varēja iekļūt, ienākot pa koridora durvīm. Koridors vienmēr smakoja pēc kaķiem, vēl trakāk trepes, pa kurām jākāpj uz otro stāvu, bet virtuvē bija silti un omulīgi. Kreisajā pusē, kur atradās logs, stāvēja liels, ar raibu vaskadrānu apklāts galds, tāda kā puse no bufetes, kam apakšā trauku skapis. Labajā plānas, balti krāsotas dēļu durvis ar krampīti. Parasti tās stāvēja vaļā, bet, ja ienāca kāds svešs, tika aizkrampētas, lai nelūr omammas ķēķī, jo tur bez plīts un citiem virtuves rīkiem dziļākajā kaktā stāvēja… nu jā, čuru spannis. Jo naktī uz āra tualeti trepju galā  omamma negribēja iet, un arī es nekad netiku sūtīta.Tādas padomjlaiku atejas, man šķiet, vispār bija fenomens, ko mūslaiku jaunatnei nesaprast. Augsts sēžamplaukts ar caurumu vidū, uz kura mazākam bērnam bailes uztupties, lai neiekrīti, pie tam no apakšas vilka baigais caurvējš. Tualetes papīra nebija, tāpēc zināmai vajadzībai caurumam blakus nomestas sadriskātas avīzes, kas jau samitrojušas un pievilkušās ar to pašu aromātu, kas garoja visapkārt. 

Tagad prātoju – kā gan mēs, pagājušā gadsimta cilvēki, to izcietām? Nekādus šausmīgos starpgadījumus neatceros, bet skaidrs, ka tolaik valdīja daudz, daudz lielāka netīrība un nekārtība kā šodien. Viss taču tika lauzts, plēsts un demolēts uz nebēdu, sākot ar telefona būdiņām un beidzot ar trepju telpām, jo nekas  nepiederēja nevienam un reizē piederēja visiem. Dižie komunisma cēlāji (starp citu, skolā mums solīja, ka ap divtūkstošo gadu sociālismu nomainīšot ideālā sabiedriskā iekārta - komunisms), kur vien varēja kaut ko nozagt, to nozaga, pirms vēl sāka lietot. Atceros, kā vecajās, labajās telefona būdiņās (neticami, bet ir piedzīvoti laiki, kad NEVIENAM nebija mobilā telefona, ak vai, un pat parastais ar griežamo ripu un klausuli garā vadā nebija katrā mājā) manos jaunības laikos uz speciāla plauktiņa tika novietotas pirmās telefonu grāmatas – liels jaunums, kaut kas jau no Eiropas, tā sacīt. Blakus, šņorītē iesieta, karājās visprastākā pildspalva. Tās grāmatas taču dabūja gādāt katru otro dienu jaunas, jo ļautiņi stiepa un nesa uz mājām visu, kas nebija piesiets, bet pildspalvas vienkārši norāva – vai nu prieka pēc, jo pierasts visu lauzt un plēst, vai arī ar domu, ka laba manta saimniecībā noderēs. Jā, un televizora arī katrā mājā nebija. Kad uzradās, tad, protams, melnbalts. Lai radītu krāsu ilūziju, varēja iegādāties sarkani-zili-zaļu caurspīdīgu plastmasas plēvi, ko aizlikt priekšā ekrānam. Kad skatījāmies daiļslidošanu, mēs tā darījām. 

Par pildspalvām runājot. Modernākās, ar ko skolotāja atļāva rakstīt tikai kādā trešajā klasē, bija divas kopā saskrūvētas plastmasas trubiņas, kurām vidū kodoliņš, kas diezgan ātri izrakstījās. Tās sauca par lodīšu pildspalvām. Paralēli pastāvēja arī tintes pildspalvas. Tās bija resnākas, ar rakstāmspalvu galā. Tām viducī atradās caurulīte, kurā no veikalā nopērkamas stikla pudeles ievilka tinti – vienkāršiem vārdiem runājot, krāsainu rakstāmo ūdeni. Melnu, zilu, zaļu vai sarkanu. Apiešanās ar tādu daiktu nebija vienkārša. Ja uzmanība piekliboja, no spalvas gala izkrita tintes pile, un uz papīra radās kleksis. Par klekšiem skolotāja bārās un lika divniekus. Divi bija ļoti slikta atzīme, bet vieniniekus neatceros. Vērtēšana padomju skolā notika piecu nevis desmit baļļu sistēmā. Starp citu, mēs skolā mācījāmies arī sestdienās.  

Bērnība cilvēkam vienmēr šķiet pats laimīgākais laiks. Bija jauki, tiešām, kaut arī manējā sakrita ar padomju iekārtas košāko uzplaukumu. Septītajā novembrī obligāti soļojām parādē par godu Krievijā kaut kad notikušajai sociālistiskajai revolūcijai, un neviens pat nenojauta, ka 1922. gadā akurāt tai pašā dienā stājusies spēkā Satversme – padomju okupācijas laikā noliegtās Latvijas Republikas pamatlikums. Bijām paaudze, kas to  nezināja. Šogad svinam Satversmes simtgadi. Lielā, apaļā laika cilpa ir saslēgusies.  

Mizodama kartupeļus, omamma mani apsēdināja sev blakus uz beņķīša un stāstīja ,,par veciem laikiem”. Tās nebija nekādas pasakas, bet reāli stāsti. Kā kaimiņiene Zulmaņkundze iešķaudīja zobu protēzi čuru spainī un kā oma pati, iedama pāri tiltam uz tirgu, pazaudēja apakšbrunčus. Kā mans tētis, negribēdams auklēt mazo māsu, nolika zīdainīti uz vilciena sliedēm, tā izpelnīdamies negantu pērienu. Kopā pļāpājām, kopā smējāmies, spēlējām riču-raču un zīlējām kārtīs. Vienīgi par politiku nekad nerunājām. Mūsmājās tas bija aizliegts temats. Jo pārāk daudz ciešanu varēja atnest lieka runāšana. Domāju, ka daudzi tāpat baidījās un tikai trakie ticēja, ka kaut kas var mainīties, ka Latvija var tapt brīva no krievu jūga. Un tomēr tas notika! Neticamais, brīnumainais. Tai svētajā mirklī, kad cilpa savilkās un Dievs atsūtīja mums brīnumu. Jo citādi kā par brīnumu Latvijas brīvvalsts atgūšanu grūti nosaukt. Mēs stāvējām šim brīnumam līdzās. Un palīdzējām notikt. Un tagad mēs par to gribētu pastāstīt saviem bērniem, bet… 

Rakstniecei Kristīnei Ilziņai iznācis stāstu krājums ,,Es neliecināšu pret jums”. Dzirkstīgi vieglā, bet vienlaikus nopietnā valodā aprakstīti notikumi, kas risinājās tālajos Atmodas un pirmsatmodas laikos. Reālais un pat briesmīgais izlaists caur gaišu atmiņu prizmu. Tiešām ļoti labi stāsti. Īsti piemēroti novembra vakariem, kad iededzam sveces un sapošam mājas savas tēvzemes Latvijas godināšanas svētkiem. 

Dodiet bērniem lasīt stāstus par mūsu neseno pagātni! Stāstiet tos paši un iedvesmojiet savējos kļūt par patriotiem! Neviens cits to nedarīs. 

Mīlam savu Latviju un pieminam tās varoņus novembrī!