Jau no paša kara sākuma palīdzības sniegšanā Ukrainai iesaistījusies Vidzemes slimnīca. Tas ir ne tikai turp nosūtītais medicīnas aprīkojums, iekārtas, slimnīcas darbinieku saziedotās lietas, bet arī darba vietas Ukrainas kara bēgļiem. Šobrīd slimnīcā strādā seši ukraiņi, arī dzīvesbiedri Tetjana un Serhijs Čerepovi.

Harkivas apgabala Volčanskas pilsēta ir pašā Krievijas pierobežā, tāpēc arī okupantu karaspēks tajā ienāk jau kara pirmajā dienā. Ir pagājis gads, bet tas rīts Tetjanai un Serhijam ir spilgtā atmiņā. Tetjana: “Tā diena ir kā šausmīgs sapnis. Pamodāmies no trokšņa, es biju panikā, kas notiek! Vīrs ātri ķēra telefonu, zvanīja saviem draugiem robežsardzē, viņi saka – Serhij, tas ir karš! Panikā sakrāmēju somas, saģērbu bērnus un nezinu, ko darīt tālāk, bet tad man ir zvans un saka – ātri jābūt darbā. Mēs, saprotot, ka būs ievainotie, sākām organizēt, lai varētu sniegt palīdzību.”

“Mūsu pilsēta bija okupācijā jau no pirmajām kara dienām, pat minūtēm,” atminas Serhijs.

Okupācijā Tetjana un Serhijs pavada trīs mēnešus, šis laiks ir pilns baiļu un nedrošības. Tetjana: “Tas bija šausmīgi, viņi sāka laupīt, cilvēkiem atņēma automašīnas, tūlīt izveidoja cietumu rūpnīcas telpās. Ja kāds nebija ar viņiem vienās domās, to lika cietumā, spīdzināja. Pēc tam jau arī mediķus, ārstus sāka likt cietumā. Viņus neuztrauca tas, ka pacientiem, mierīgajiem iedzīvotājiem, ir vajadzīga palīdzība.”

Serhijs: “Visu laiku dzīvojām bailēs! Mēnesi dzīvojām bez gaismas un apkures. Visus, kas bija pret Krieviju vai kas izteica savu viedokli, lika cietumā. Tu dzīvo ar to domu, ka tu nezini, kad viņi atnāks, kad būs mana rinda, kad atnāks pēc manis.”

Domājot par savu un meitu drošību, tiek nolemts doties bēgļu gaitās. Ceļš uz Latviju no okupētās teritorijas caur Krieviju ir smags. Tetjana: “Latvijā mūs jau robežsargi sirsnīgi sagaidīja. Te nokļūstot, izjutām atvieglojumu, ka esam prom no tās elles.”

Tetjanai un Serhijam paveicas arī ar to, ka izdodas atrast darbu savā profesijā. Vidzemes slimnīca, kā stāsta personāla vadības daļas vadītāja Sanita Kandele, palīdzēja arī nokārtot nepieciešamās formalitātes, lai varētu strādāt ārstniecībā, palīdzēts ar dzīvokļa meklējumiem un valodas kursiem. “Viņi savā profesijā strādā tiešām atbildīgi, pieredze ir milzīga. Ukrainā bija atbildīgi neatliekamās palīdzības brigādes darbinieki, arī šobrīd kolēģi to novērtē, cik ļoti liels atbalsts ir pie esošā personāla trūkuma ārstniecībā.”

Apgūti arī jau vārdi un frāzes latviski, tikai runāt vēl pagrūti, bet izteikt to, ko visvairāk jūt, Tetjana jau var arī latviešu valodā: “Man patīk Latvija, man patīk strādāt Vidzemes slimnīcā…”

Tagad Tetjana un Serhijs mācās latviešu valodu kopā ar skolotāju, viegli neesot, bet apņemšanās mācīties ir. Serhijs stāsta, ka daudz ko jau saprotot, bet grūtāk ir ar locījumiem. Viņš arī rāda telefonā aplikāciju, ar kuras palīdzību var iztulkot latviešu valodā rakstīto. Ļoti daudz palīdzot arī kolēģi.

Tetjana un Serhijs nelolo cerības, ka karš Ukrainā varētu drīz beigties, bet par to, ka Ukrainai būs uzvara, gan ir pārliecība. Tad ceļš uz mājām, kur palikuši daudzi tuvinieki.