“Suit pierkstaiņ un dūraiņ”. Pakāpiens ceļā uz Latvijas cimdu enciklopēdiju

Spilgti, krāšņi, rakstu rakstiem izrakstīti – tādi ir suitiem raksturīgie cimdi, kas tos atšķir no citviet Latvijā tapušajiem. Lai apzinātu šo bagāto kultūrvēsturisko mantojumu, ne reizi vien ir rīkotas ekspedīcijas – gan pie pašiem suitiem, gan uz dažādām krātuvēm. Nu apzinātais iznācis apjomīgā pētījumā, kas ir noderīgs ne tikai pētniekiem, bet jebkuram adītgribētājam, jo katram cimdam ir arī tehniskais zīmējums un apraksts. 

Tā grāmatas “Suit pierkstaiņ un dūraiņ” atvēršanas svētkos dzied suitu sievas. Aiz vairāk nekā 650 lappušu plašā pētījuma slēpjas 10 gadu darbs. Nu te vienuviet ir apkopoti aptuveni 90% to suitu cimdu, kas atrodami un ir dokumentēti dažādos Latvijas muzejos un krātuvēs. Bet skaits, aiz kura punktu nevarēs likt nekad, ir pašā suitu kopienā individuālajos krājumos saglabātie un rūpīgi taupītie, ko adījušas dzimtu iepriekšējās paaudzes. Arī daļa šo cimdu pāru nu ir iegūlusi grāmatas lapās. Etniskās kultūras centra “Suiti” vadītāja Dace Martinova saka: “Saknes aug jau no 2011. gada, kad biedrība īstenoja pirmo lauku pētījumu. Jo šo lietu vairāk kustina, jo vairāk pērles no tā izbirst. Uzradās pavisam unikāli eksemplāri, kas iepriekš nebija dokumentēti.”

Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte: “Tas ir viens no pakāpieniem ceļā uz Latvijas cimdu enciklopēdiju. Bet tāds stiprs pakāpiens, nevis ļodzīgs, nevis plāns, bet tāds, ka var pakāpties, lai veidotu latviešu cimdu pasauli.”

Vecākie cimdu pāri ir datēti ar 19. gadsimtu. Katram ir ne tikai fotogrāfija, bet arī tehniskais zīmējums, kurā izzināts ceļš, kā cimds tapis. Lai to varētu izdarīt pēc iespējas precīzāk, etniskās kultūras centrs “Suiti” rīkojis piecu mēnešu ilgas attālinātas meistarklases, teju katram cimdu pārim nelielu fragmentu adījusi arī grāmatas tehniskās redaktores Baibas Pilānes vadītā Tautas lietišķās mākslas studija “Irbi”. 

Cimdu adīšanas prasmes savulaik suitos bijušas augsti attīstītas, jo cimdi bija ne tikai praktisks apģērbs, bet arī ar rituālu nozīmi. Ar tiem greznojās, tos ziedoja un dāvināja dažādos godos – kristībās, īpaši daudz cimdu bija jādarina kāzām, arī bērēm bija savs pūrs. Grāmatā iekļuvuši arī Skaidrītes Nagliņas mammas Rozālijas darinātā bēru pūra cimdi. Šādu pūru cilvēks sagatavoja vēl šai saulē esot, lai bērēs tā būtu kā viņa pēdējā pateicība visiem, kas palīdzējuši tās rīkot. “Mums ģimenē raksturīgi bija tā, ka, cilvēkam aizejot mūžībā, nevienam neņēmām apbedītājus no biroja, iztikām ar radiem, ar vīriešiem, mazbērniem, mammu. Piemēram, mazdēli nesa. Un tad arī cimdi palika viena daļa tajā ģimenē. Jo nesējiem jau pienācās cimdu pāris,” saka suitu pūra glabātāja Skaidrīte Nagliņa.

Tā kā latviešu etnogrāfiskie cimdi ir iecienīti arī ārpus Latvijas, tad pētījums ir arī angļu valodā. 


#SIF_NVZ2022