“Tas ir ļoti grūts lēmums,” saka ukraiņu mammas, kuru bērni uz Latviju dodas bez vecākiem

“Tas ir ļoti grūts lēmums,” tā saka uzrunātās ukraiņu bērnu mammas, kuru bērni šobrīd atrodas Kuldīgas novadā un kopā ar volejbola komandu uz Latviju devušies bez vecākiem. Nokļūstot Latvijā, par bērnu ārkārtas aizbildnēm kļuvušas abas komandas pavadones – trenera palīdze un viena no bērnu mammām. Šobrīd ārkārtas aizbildņi Latvijā jau ir ap 500 Ukrainas bēgļu bērniem.

Kuldīgas sporta hallē notiek volejbola treniņš. Jau otro nedēļu līdzās kuldīdzniekiem trenējas arī ukraiņu komanda no Žitomiras. Komandas trenerim Vadimam Kravčenko bija jāpaliek Ukrainā. Kopā ar 13 puišiem, kuri pārsvarā ir 12 gadus veci, atbraukusi viņa palīdze un viena zēna mamma. Lai bērni bez vecākiem varētu izceļot no Ukrainas, pavadones saņēmušas notariāli apstiprinātas pilnvaras, tomēr Latvijas likumdošana paredz, ka bērniem ir jābūt likumiskam pārstāvim, tāpēc viņas kļuvušas par ārkārtas aizbildnēm. “Bāriņtiesa ļoti labvēlīga bija pret mums. Visus likumus izskaidroja saprotami. Sapratām, ka neko sliktu mums nevēl, ka mums tas ir jāizdara, lai viss būtu pēc noteikumiem, pēc likuma. Sakarus ar bērnu vecākiem mēs, protams, uzturam. Visu, kas te notiek ar bērniem, es fiksēju fotogrāfijās vai rakstu ar vārdiem, dodu viņiem iespēju redzēt bērnus,” saka Olga Kravčenko, trenera palīdze.

Mūsu uzrunātie jauno volejbolistu vecāki atzīst, ka dažādu pienākumu un patriotisma dēļ palikuši Ukrainā. Lēmums bērnu tomēr sūtīt kopā ar komandu uz Latviju bijis ļoti grūts un pārdomāts. “Jau tad, kad notika sagatavošanās, lai bērnus izvestu, mums atkal bija spēcīgi sprādzieni. Mēs atkal bijām pagrabā, bērns iemiga. Kad trauksme beidzās, es viņu modināju, uzejam augšā, burtiski pēc 15 minūtēm atkal trauksme un atkal ir draudi. Tad es sapratu, ka sevi pieķeru pie domas, ka ātrāk viņš varētu braukt prom, lai nedzirdētu tos sprādzienus, neskraidītu pa tiem pagrabiem, lai viņš vienkārši paliktu dzīvs. Bet mēs turēsimies. Simtprocentīgi nav ne mazāko šaubu, ka būs labi un ar kādiem iekšējiem spēkiem turēsim šo pilsētu un valsti,” stāsta Olga Ždanova, volejbolista mamma.

Mammas atzīst, ka uzticas arī Latvijas sistēmai un saprot, kāpēc viņu bērniem ir nepieciešams ārkārtas aizbildnis. “Bērns stāsta, ka Latvija sniedz lielu palīdzību. Tā ir barošana, medicīniskā palīdzība. Bērnam spēlējot volejbolu, sanāca kopā ar puišiem nokrist, viņam bija jāliek ģipsis. Es biju izbrīnīta, ka pat tika sniegta bezmaksas medicīniskā palīdzība. Mūsu valstī nekā tāda nav, saprotiet. Tāpēc man bija ļoti patīkami dzirdēt no bērna, ka tiešām ir labi cilvēki, kas var palīdzēt,” pauž Jūlija Panščina, volejbolista mamma.

Pēc dokumentu iesniegšanas, ārkārtas aizbildnība tiek piešķirta divu darba dienu laikā. Kopš 16. marta, kad šāda norma tika ieviesta, līdz 8. aprīlim, tātad nepilna mēneša laikā, ārkārtas aizbildnība nodibināta 497 bērniem. 90% gadījumu par šādiem bērnu pārstāvjiem kļūst Ukrainas civiliedzīvotāji, kas ieradušies kopā ar viņiem, piemēram, vecmāmiņas, kaimiņi, draugi. Pārējie procenti ir Latvijas iedzīvotāji, pie kuriem bērni tiek atvesti. “Ir situācija, ka mamma atbrauc ar saviem bērniem un atstāj pie radiem, paziņām, dodas uz Ukrainu, jo mamma ir mediķis, tēvs – karavīrs. Skaidrs, ka Latvijā neviens no viņiem nevar atrasties,” atzīst Valentīna Gorbunova, VBTAI Bāriņtiesu un audžu ģimeņu departamenta direktore.

Ja tomēr nav neviena, kas šādā ceļa uzņemtos atbildību par Latvijā nokļuvušu Ukrainas bēgļu bērnu, tad vispirms to piedāvātu jau Latvijā esošajām reģistrētajām audžuģimenēm, aizbildņiem vai viesģimenēm. Pēc kara sākuma pastiprinājusies iedzīvotāju interese, kā kļūt par aizbildņiem, lai palīdzētu Ukrainas bērniem, apstiprina inspekcijā. 


#SIF_NVZ2022 

Foto: Freepik