Trūkst palīdzīgu roku pierobežas atbalsta punktos Ukrainas kara bēgļiem

Robežkontroles punkts “Silene” uz Latvijas-Baltkrievijas robežas ir vienīgais, kuru jau esot Latvijas pusē iespējams šķērsot kājām. Šeit palielinoties Ukrainas kara bēgļu plūsmai, pirms divām nedēļām izvietots informatīvais atbalsta punkts. Brīvprātīgajiem gan ir bažas par ziemas tuvošanos, taču nupat talkā nākusi Apvienoto Nāciju Organizācija, kas apseko situāciju un cer palīdzēt brīvprātīgajām organizācijām turpināt darbu jebkādos laika apstākļos.

Silts ēdiens un tēja, informācija, kā arī iespēja uzlādēt viedierīcas – tā ir vien maza daļa no tā, ko ukraiņu atbalsta punktos Latvijas pierobežā nodrošina brīvprātīgās organizācijas. Silene, tuvu Baltkrievijai, ir vienīgā vieta, kuru no okupētajām teritorijām bēgošie ukraiņi var šķērsot arī bez transportlīdzekļiem. Palielinoties plūsmai, arī šeit izvietots viens no palīdzības furgoniem. Brīvprātīgā koordinatore Daugavpilī un Silenē Evita Savicka saka: “Cilvēki no nāk ar ļoti dažādām reakcijām, jo tas punkts, ko viņi šķērso, tas ir kā pēdējā robeža pirms Eiropas, un daudzi iet ārā un raud, daudzi iet ārā un smejas, sāk lēkāt.”

Brīvprātīgie uzsver, ka bēgļu plūsma ir ļoti dažāda, var būt “tukšās” dienas, kā tas bija arī šajā filmēšanas reizē, kad neieradās neviens, bet ir reizes, ka palīdzību jāsniedz pat 20 cilvēkiem vienlaikus. Pagājušajā nedēļā lielākoties no vissmagāk cietušā Hersonas apgabala uz Eiropu caur Sileni devās 76 cilvēki. Pārsvarā viņi tālāk dodas uz Poliju, Čehiju un Vāciju. Evita Savicka: “Visgrūtākais stāsts bija par vīrieti, drīz mēs vedīsim viņa sievu un meitu arī. 9. martā viņam bija divas meitas dvīnītes, 10. vairs palika tikai viena. Bija ļoti grūti to klausīties. Viņš stāstīja, ka viņš apbedīja gan dvīnīti, gan visu to, kas palika no tēva, tās bija tikai kājas. Ārprāts.”

Par to, cik skaudrus kara apstākļus bēgļi piedzīvojuši, pārliecināmies arī Kārsavas novada Grebņevā. Lai arī līdzīgu informatīvo un atbalsta punktu Krievijā un Baltkrievijā nav, robežsargu attieksme pret ukraiņiem ir salīdzinoši cilvēcīga, tomēr neziņa satrauc un ir bailes par savu drošību. “Atmosfēra tur ir citādāka, nav pārāk patīkami, bet šeit es atnācu, ir sajūta, ka esmu mājās. Šeit tie ir svētki! Nav tiesību, nav brīvības dzīvojot tajā pusē. Saspiestam gliemezim uz zemes ir vairāk tiesību un brīvības nekā mums,” saka bēglis no Hersonas apgabala Ukrainā Andrejs.

Atbalsta punkti ukraiņu kara bēgļiem pierobežā darbojas projekta gaitā, pagaidām tam finansējuma pietiks līdz gada nogalei. Par turpmāko darbu raizes rada arī ziemas tuvošanās, jo jau tagad trūkst palīdzīgu roku, gan būs nepieciešamas sildierīces, segas un biezāks apģērbs. Evita Savicka: “Ir arī tādas bailes, ka viņus vispār vairs nelaidīs ārā no Krievijas, no Baltkrievijas. Mēs ceram, ka tomēr laidīs ārā, tadmēs tiksim galā ar to plūsmu, bet lai tikai laiž, lai tikai Eiropa pieņem, lai tikai viņi var vienkārši glābties.”

Savukārt nupat situāciju pierobežā vērtēja arī Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvji, kas cer sniegt palīdzību vismaz ar papildus telšu un citu lietu iegādi.



#SIF_NVZ2022