Gudri ļaudis, kuri kaut nedaudz orientējas cilvēku psiholoģijā, uzskata, ka visas pasaules elektrifikācija ir neprofesionāla pieeja lietām. Ar varu mīļš nebūsi. Jo vairāk mums ko uzspiež, jo lielāka pretestība tam būs. Atskatoties pagātnē, kad iekšdedzes dzinējs pastūma malā zirga pajūgus, neviens aiz matiem no ratiem ārā nevilka. Gluži vienkārši cilvēki ātri vien pamanīja pašgājējkarietes priekšrocības un ar prieku tās pieņēma.
Lai rastu alternatīvu elektriskam automobilim, daudzi ir gatavi par labu atzīt jebkuru projektu, lai vien tā pamatā nebūtu elektrības. Kā nākotnes degvielas vīziju daudzi uzskata ūdeņradi, kuru varot ātri uzpildīt un ar kuru varot tālu aizbraukt.
Vispirms jāsāk ar to, ka ūdeņradis un elektrība šajā gadījumā ir viens un tas pats. Ūdeņradis netiek novadīts dzinējā kā degviela, taču tas gluži vienkārši ražo elektrību, lai elektriskais automobilis varētu izkustēties no vietas. Tātad runa te ir par gluži parastu elektrisko auto, kura motortelpā ierīkota autonomā ūdeņraža elektrostacija.
Lai gan pilnībā tā apgalvot tomēr nevar viss. Ir bijuši mēģinājumi izmantot ūdeņradi kā iekšdedzes dzinēja degvielu, taču pagaidām šāda tehnoloģija nav par labu atzīta. Pirmkārt, jau diezgan grūti pielāgot dzinēja materiālus augstajai sadegšanas temperatūrai. Otrkārt, šāda veida spēka agregāts laikam jau par gluži drošu nav nosaucams. Tāpēc Eiropā pieejamie ar ūdeņradi darbināmie automobiļi pieturas pie elektrības ražošanas.
Un tagad nedaudz par to, cik tālu ar ūdeņradi varam tikt. Ar skumjām jāsecina, ka tikt nevaram nekur! Taču visu pēc kārtas! Sākot ar tehniskām lietām, dabā pastāv divu veidu ūdeņraža uzpildes stacijas – ātrās un lēnās. Vienā gadījumā ūdeņradis tiek uzpildīts zem liela spiediena. Tas notiek ātri un tvertnē ietilpst ūdeņradis, ar kuru pietiktu apmēram 700 kilometriem. Savukārt “lēnajās” spiediens ir krietni mazāks, ar uzpildīto ūdeņradi pietiks labi, ja 350 līdz 400 kilometriem. Baltijas vienīgā uzlādes stacija ir tieši šī “lēnā”, tāpēc izbraucamais rādiuss ir krietni vien ierobežots.
Baltijas vienīgā ūdeņraža uzpildes stacija atrodas Rīgā. Gan teorētiski, gan praktiski tā radīta sabiedriskā transporta uzpildei, taču prom netiekot dzīts neviens. Ja runājam par Rīgu un tuvējo apkārtni, tad varētu mēģināt izlīdzēties ar to, kas mums ir. Nedaudz tālāki ceļi ir “krievu rulete”, un nav ne mazākās garantijas, ka mājupceļš netiks mērots evakuatora sedlos.
Vēl jāpiebilst, ka ūdeņradis pašlaik nepavisam nav lēts prieks. Kilograms ūdeņraža vidēji izmaksā ap piecpadsmit eiro. Jā, tieši kilograms, jo šo degvielu savādāk izmērīt nevarot. Vidēji ar ūdeņradi darbināmā automobiļa tvertne “lēnajā” uzpildes stacijā spējīga pieņemt ap trim kilogramiem. Tātad par 45 eiro vidēji varam veikt ap 400 kilometru. Ņemot talkā aritmētikas zināšanas varam saprast, ka simts nobraukti kilometri mums izmaksās desmit eiro. Par ekonomisku šādu alternatīvo degvielu nekādi nenosauksi!
Agrāk tuvākā ūdeņraža uzpildes stacija no mums bija meklējama Helsinkos (Somija), taču tad to pārcēla uz Stokholmu (Zviedrija) un pašlaik neesot drošu ziņu, vai tā strādā, vai nē. Savukārt dienvidrietumu virzienā pie ūdeņraža varam tikt vien Čehijā. Diemžēl tik tālu no Rīgas nevaram tikt ne tā, ne savādāk. Grozies, kā gribi, pat līdz kaimiņu Tallinai tikt nevaram. Kādai vēl Tallinai – pat no Rīgas līdz Liepājai un atpakaļ varam tikt tikai ar pilnu validola paciņu kabatā. Secinājums – pašlaik mūsu platuma grādos ūdeņraža auto ir vēl bezcerīgāks par elektrisko.
Ūdeņražu uzpildes staciju skaits Eiropā nesasniedz divus simtus un to ģeogrāfija ir diezgan haotiska. Galvenokārt tās atrodamas Vācijā, kur diezgan veiksmīgi ūdeņradis tiek izmantots sabiedriskajā transportā – šeit meklējama apmēram puse no Eiropas ūdeņraža uzpildes stacijām. Polijā nav nevienas ūdeņraža uzpildes stacijas. Francijā ir tikai dažas, un tās izvietotas Parīzes piepilsētās. Spānijā un Portugālē nav ne vienas!
Mercedes ir izstrādājis GLC F‐CELL, kas apvienojumā ar ūdeņraža degvielas šūnu elektrodzinēju un litija jonu baterijām, kuras ir iespējams uzlādēt arī ar plug-in tehnoloģiju, spēj nobraukt līdz 478 kilometru attālumam ar vienu degvielas tvertni.
BMW pašlaik strādā pie iX5 Hydrogen modeļa. BMW sadarbībā ar Bosh un citām kompānijām izstrādā inovatīvāku ūdeņraža uzglabāšanas sistēmu jeb ūdeņraža bāku vieglajiem pasažieru ūdeņraža auto.
Ūdeņraža auto piedāvāja arī Honda, kas ražoja modeli Clarity no 2016. līdz 2021. Gadam. Citroën piedāvā modeli ë-Jumpy Hydrogen, kas spējot pievārēt 400 kilometrus ar vienu uzpildi. Peugeot piedāvā modeli e-EXPERT Hydrogen, kas arī spēj nobraukt 400 kilometru lielu attālumu ar vienu uzpildi un maksimālo ātrumu 130 kilometri stundā.
Hyundai piedāvātais pilsētas apvidus auto Nexo tiek ražots kopš 2018. gada un tas ir pieejams sākot no 74 990 eiro. Nexo nobraucamais attālums ar vienu uzpildi ir 666 kilometri, taču te nepieciešama jaudīgā uzpilde, kura mūsu reģionā nav.
Laikam viens no populārākajiem ūdeņraža automobiļiem ir Toyota Mirai, kurš pasaules pirmizrādi piedzīvoja vēl 2014. gadā. Iespējams, par šo auto esam vairāk dzirdējuši tāpēc, ka tas bija pieejams izmēģinājuma braucieniem arī Latvijā. Lai vai kā, bet arī te jārēķinās ar apmēram 70 tūkstošiem eiro.
Skaidrs ir viens – Latvijā un tās apkaimē ūdeņraža braucamrīki, ja neskaita dažus trolejbusus, vēl ilgi nevarēs konkurēt ar jebkuru citu degvielas veidu. Droši vien tieši tāpēc mūsu zemē pagaidām nav reģistrēts neviens vieglais pasažieru automobilis, kurš darbināms ar ūdeņradi. Pat neskatoties uz to, ka mums Rīgā ir pašiem sava ūdeņraža uzpildes stacija.
Vai elektrība ir labāks risinājums? Iespējams. Taču tik pat iespējams, ka arī nē. Visu nosaka konkrētās tehnoloģijas infrastruktūras pieejamība un politiskā ieinteresētība. Kā būtu, ja brīvprātīgi piespiedu kārtā mums visiem pavēlētu pāriet uz ūdeņradi kā vienīgo degvielu? Droši vien ūdeņraža uzpildes stacijas augtu kā sēnes pēc lietus un visiem topošajiem ūdeņraža auto īpašniekiem piesolītu debesu mannu lielās zupas terīnēs.
Lai vai kā, gribētos cerēt, ka zinātne ar laiku spēs daudz vairāk, kā izsludināt vēl sestā gadsimtā pirms mūsu ēras seno Grieķu aprakstīto elektrību (paberzējot dzintaru pret kaķa spalvu iegūtu “dzintara” lādiņu) par modernāko no visām iespējamām tehnoloģijām un nākotnes svarīgāko enerģijas avotu.
Pagaidām vien varam lemt par labu kādam no pie mums pieejamajiem degvielas veidiem un atcerēties, ka ekonomiski un ekoloģiski izdevīgākā no visām ir naftas pārstrādes blakus produkts LPG jeb mums pazīstama kā auto gāze!
Skaties video
te
.
