Ukrainas virzienā turpina plūst brīvprātīgās palīdzības kravas no Latvijas

Latvijas iedzīvotāju palīdzību karā cietušajai Ukrainai turpinās jau otro gadu. No daudzām pilsētām un novadiem tiek sūtītas saziedotas humānās palīdzības kravas, tostarp arī no Ventspils. Kurzemnieki apvienojušies brīvprātīgo grupā, kas nu jau vairāk nekā desmit reižu aizveduši palīdzību kara skartajai zemei, mēģinot sūtījumu nogādāt konkrētām armijas vienībām Zaporižjes un Doņeckas tuvumā. 

Ir pieci no rīta, kad no Ventspils izbrauc konvojs. Viena aiz otras līdz malām piekrautas brauc vairākas automašīnas. Tikai uzlīmes ar Latvijas un Ukrainas karogiem liecina, ka šis ir brīvprātīgās palīdzības konvojs, kas šķērsos Ukrainas robežu, lai tuvu frontes līnijai piegādātu kārtējo kravu. Kasparam Ašnevicam šis ir divpadsmitais brauciens. Viņš Ventspils brīvprātīgo grupā uzņēmies galvenā organizatora pienākumus un ir vispieredzējušakais. “Viņi daudz nestāsta. Traģiski ir tas, ka mums vairākas reizes ir bijis tā, ka cilvēki ir lūguši automašīnu, mēs esam nopirkuši vai sagādājuši, bet, kad mēs aizvedam, šo cilvēku vairāk nav un šī mašīna tiek nodota citiem.’’

Starp brīvprātīgajiem ir dažādu profesiju ventspilnieki. Tie ir vīri, kam nav daudz laika un nepatīk arī garas runas. Konvoja puiši ir prasmīgi, automašīnas, kas tiek sūtītas Ukrainas virzienā, tiek meklētas visā Latvijā, nereti pirms tam remontētas. Katrā braucienā ir gan degviela, gan pārtika, gan medikamenti. “Kad braucam Ukrainā iekšā un redzam tās kapsētas, redzam tos karogus, tad tā dīvaini paliek. Baigi gribētos, lai tas ātrāk beidzas,” saka brīvprātīgā konvoja dalībnieks Normunds Arājs.

Ventspilniekiem izveidojusies laba sadarbība ar Zaporižjes brīvpratīgajiem, kas konvoju sagaida Ļvivā. Anna pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ir zaudējusi visu. Viņas vīrs, kā arī trīs bērni, ir iesaistīti karadarbībā. “Tad, kad sākās Krievijas mērķtiecīgais iebrukums Ukrainā, tad tur, kur es dzīvoju, tā bija Vasiļevkas pilsēta, pilsēta tika okupēta 27. februārī. Mēs atradāmies okupācijā, un es ne pēc nostāstiem zinu, ko nozīmē “Lrievu atbrīvotāji’’. Ziniet, es sev esmu uzdevusi jautājumu – kāpēc Latvija viena no pirmajām sāka palīdzet Ukrainai. kad es pirmo reizi nokļuvu Latvijā un sāku sarunāties ar latviešiem, es sapratu vienu lietu – Latvija ir viena no tām valstīm, kas ļoti cietusi no Krievijas agresijas. Milzīgs paldies jums,” saka humānās palīzības organizatore Ukrainā Anna Cincadze.

Anna palīz kravas nogādat Zaporižjes un Doņeckas frontēs. Kara līnija viņas dzīvesvietā ir tuvu – vien 30 kilometru attālumā. Kā liecina fotogrāfijas, atvestās automašīnas dažās dienās jau ir pārkrāsotas un saremontētas. kā stāsta Aleksandrs, kas pirms kara bija datorspeciālists, tehnika tiek ļoti gaidīta. “Mums vienmēr vajag transportu, diemžēl karā dzīve tam ir ļoti īsa. Karš taču nav pionieru nometne, kur tu atpūties. Protams, ir grūti, morāli grūti, bet mēs stāvēsim līdz beigām. Mums nav domu, ka padodamies. Cīnāmies.”

Arī otrs Aleksandrs, kas sagaida kravu, piekrīt, ka ukraiņi padoties negrasās. Aleksandrs pirms kara ir bijis advokāts, bet nu jau ir pieredzējis karavīrs. “Ir siltas sajūtas. Ir tā, ka jūtam – mēs neesam vieni, mums palīdz. Un par to mums ir ļoti liela pateicība. Es domāju – mēs uzvarēsim. ar Eiropas, ar draugu palīdzību. Domāju, viss būs labi.”

Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas sūtītā palīdzība noderēs arī Zaporižjes pilsētas slimnīcai, kura šobrīd iekārto palātas pagrabā, jo uzlidojumi kļūst pārāk intensīvi.  

Šobrīd tiek plānots nākamais ventspilnieku brauciens Ukrainas virzienā. Nepieciešami vien trīs tūkstoši eiro, lai izdotos pārvest robežai kārtējo tik ļoti vajadzīgo kravas auto un medicīnisko aprīkojumu. Ikviens, kas vēlas palīdzēt aicināts vērsties pie Kaspara Āšnevica vai arī Kurzemes televīzijas redakcijā.