Madonas kinoteātris „Vidzeme” uz vienu dienu kļuva nevis par filmu izrādīšanas vietu, bet gan filmas uzņemšanas laukumu. Režisora Jāņa Ābeles vadībā komanda aktīvi strādā pie dokumentālas īsfilmas. Šoreiz galvenajā lomā – pats kinoteātris.
Filmas režisors Jānis Ābele saka: „Es fokusējos tieši uz kinoteātriem kā ēkām. Tas nav ekrāns kultūras nama iekšpusē, koncertzālē vai Rīgā – tie nav iepirkšanās centros daudz zāļu kinoteātri. Tas ir ceļojums pa Latvijā palikušajiem kinoteātriem. Mazliet arī eksperimentāli, jo mēs filmējam uz kino lentas, astoņiem milimetriem. Tāda uzticīga kino skatītāja mīlas dziesma kinoteātriem.”
Filma tiek veidota eseju žanrā jeb kadri, ko pavadīs teksts – ilggadēju darbinieku atmiņas. Talsi, Ventspils, Baldone, Elizabetes ielas kinoteātri Rīgā, Valmiera un Madona, kuras stāsts uzticēts kasierei Vijai, kura par savu darbavietu to sauc jau teju 30 gadus.
Vija Smuidre, Madonas kinoteātra kasiere, stāsta: „Filmas labas. Kad ir pilnas zāles, kad bērni nāk, tas rada prieku. Sākumā, kad nebija jaunā aparatūra, mēs lasījām bērniem. Agrākos laikos filmas nebija tulkotas. Filmās teksti bija latviski, bet runāja krieviski, bērni jau nepaspēj izlasīt - mēs lasījām. Tad bija aparatūra, kur pieslēdzām mikrofonu, un mēs lasījām skaisti visu tekstu. Bērni bija sajūsmā. Pašos pirmsākumos kino darbinieki bija ļoti daudz, pa visu novadu 46 ciemos rādīja kino. Bija kopumā aptuveni 50 cilvēki. Mēs tagad strādājam tikai - apkopēja, kasieris, vadītājs un kino rādītājs.”
Jānis Ābele: „Kinoteātri ir maz, un galvenā problēma tagad, protams, ir, ka tie ir ciet un nedrīkst strādāt. Tā arī nav nejaušība, ka šī filma top šajā laikā. Nekad kinoteātri nav bijuši tik ilgi ciet, pat kara laikā strādāja. Filmai nav nekāds kultūrpolitisks vēstījums, bet šķita nozīmīgi šos kinoteātrus iemūžināt, iedvest tajos dzīvību.”
Režisors uzsver, ka tā nebūs filma par kinoteātru vēsturi, bet gan tiks balstīta uz emocijām un personīgo pieredzi. Plānots, ka pirmizrādi tā piedzīvos jau rudenī.
