Vai es vēlreiz izlemtu pārvākties no Rīgas uz mazpilsētu? Padomātu

Kad uzzināju, ka esmu nominēta 2022.gada sieviešu līderu Liesmas balvai no Vidzemes reģiona, mazliet apmulsu. Jā, es jau piecus gadus dzīvoju Limbažos, kaut pašai šķiet, ka tas ilgst jau mūžību un manas attiecības ar limbažnieces statusu arvien ir mainīgas.

Pirms tam ar Limbažiem man īsti nebija nekāda sakara. Beidzot strādāt valsts pārvaldē, pārgāju uz nevalstisko organizāciju sektoru un papildus konsultēju un mācīju pašvaldību darbiniekus, palīdzēju izstrādāt attīstības stratēģijas, vadīju sabiedriskās apspriedes ar iedzīvotājiem. 

Tā pirms pieciem gadiem strādāju arī pie Limbažu attīstības programmas. Reiz, starp divām speciālistu darba grupām, pavasara saulītē dzēru kafiju plaukstošajā parciņā pie domes un līdz kaulam sajutu, kas man tik ļoti bija pietrūcis pēdējos gados - mieru. Pārskrējieni starp darbiem, bērna skolu un pulciņiem, bija izsūkuši manu enerģiju. Šeit - neviena mašīna, pa retam cilvēkam, klusums. Tā kā esmu rīcības cilvēks, lēnu garu, starp citām darba grupu sanāksmēm papētīju dzīvokļu sludinājumus, un jau rudenī biju gatava ievākties jaunajā dzīvoklī. 

Neliegšos, ka mani draugi sākumā domāja, ka tas ir kāds joks - aktīvā Vaivare, caur caurēm rīdziniece un Limbažu mazpilsēta. Es tikmēr jau kalu plānus, kā savu enerģiju izpaudīšu vietējā kopienā, kas zina, varbūt nomainīšu dzīvi pilnībā, atverot mazu un skaistu kafejnīcu, jo tobrīd Limbažos tādas nebija. Vietējo komentārus “visi, kas kaut ko grib darīt, parasti jau uz Rīgu” neklausījos, gar ausīm laidu arī vietējās dāmas norādi par robežām “pie mums jau pietiek, kas projektus raksta”. Biju spārnos par savu jauno dzīvi un galvu pilnu idejām.

Šodien man toreiz dzirdētajiem vārdiem ir pavisam cita nozīme. Īsti neatceros, kad nāca apskaidrība par realitāti, jo sākumā visus izaicinājumus uztvēru kā tādus pacietības un iecietības mācīšanās treniņus. Bet realitāte ir pavisam vienkārša - mazā vietā ir tik resursu, cik tie ir, un katrs ienācējs tiek uztverts kā potenciālais konkurents, projektu un iespēju “nosmēlējs”. Svešinieks, kas runā citā valodā, iespējams, pat grib sagraut esošo lietu kārtību, sajaukt prātus un stabilitāti. Kur nu vēl, ja no tās Rīgas, kur “laukus nesaprot”.

Sākums bija pat tīri gludens - sarīkoju flamenko koncertu, LAMPA vieslekciju, diskusiju par Limbažu nākotni, iesaistījos vietējā teātrī, auga paziņu loks. Bet man ir viens tāds neērts hobijs - laba pārvaldība. Neko nevaru sev padarīt - kā vecam ierēdnim patīk papētīt iestāžu mājas lapas, iepirkumus, tiesību aktus. Visjautrāk gāja, kad uzzināju, ka manas mājas apsaimniekotājs ir izveidojis savu karalisti, kurā visiem citiem dzīvokļu īpašniekiem jājūtas kā pateicīgiem viņa viesiem, par necaurspīdīgu finanšu un mājas pārvaldību pat nerunājot. Man jau tikai iedot izaicinājumu - apsaimniekotāju glītā konkursā, ar cenu aptauju un pretendentu publisku tirpināšanu, nomainījām, bet pamazām es sāku iepazīt arī Limbažu otru pusi. To, kur viens otru pazīst un atbalsta, bet tu esi tikai kaut kāds ienācējs, kuram nav un nevar būt taisnība tikai tāpēc, ka svešinieks. Pat sakārtot piebraukšanu pie mājas neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai izrādījās “nepareizi, jo mēs 20 gadus mašīnas te liekam šādi”. Arī domes darbinieku un pietuvināto draudzība lēnām izplēnēja.

Interesantākais, ka tieši šajā “atgrūšanas” periodā, atradu visvairāk vietējos domu biedrus, kas sūtīja atbalsta vēstules, parāva aiz stērbeles pasākumos, lai paslavētu “man par jums ir tik liels prieks, kaut vietējie to nesaprot”. Visu gan paklusām, jo vēl jau te jādzīvo, tomēr kopīgi radi un klasesbiedri.

Dažreiz domāju, ka arī man grūti būtu, ja vajadzētu te darbu, es būtu atkarīga no “vietējā krējuma”, kā man to reiz pusčukstus prezentēja kādā zaļumballē. 

Šobrīd baudu mieru, ko laikam arī patiesībā meklēju - ezeru, garas pastaigas dabā. Darbs Rīgā sniedz iespēju dinamiskai kultūras un pasākumu dzīvei, tāpēc viss ir līdzsvarā. Varbūt, ka “pareizā recepte” ienācējiem mazpilsētās ir nemeklēt to, ko nevar dabūt, bet baudīt to, kas dots. 

Ja pavisam godīgi, drusku jocīgi tas gan šķiet, ka cilvēks, kas Limbažiem maksā nodokļus, noliecas pacelt nokritušu pudeli ezermalā vai aplej puķes parkā, ir mazāks limbažnieks, kā tas, kas sen jau Rīgā ar ģimeni un visu ikdienu.

Tā nu mēs te dzīvojam - mazliet paralēlas dzīves. Man ir savs blogs, kurā caur vieglu ironiju analizēju domes darbus un nedarbus, domubiedri sarunām par stipriem un augošiem Limbažiem, kur katrs cilvēks ir iespēja un resursu devējs nevis konkurents.

Par saviem novērojumiem dzīvei mazpilsētā, šķiet, varētu sarakstīt pat grāmatu. Par attiecību niansēm, varu un pozām, maziem cinīšiem, kas gāž lielus vezumus, pilnīgi citiem paradumiem un dzīves noteikumiem. Vai es vēlreiz pieņemtu to pašu lēmumu pārvākties no Rīgas uz mazpilsētu, zinot to, ko esmu pieredzējusi? Droši vien padomātu. Varbūt miers nemaz nav savietojams ar enerģisku dabu. Kaut gan, iespējams, tieši manas dzimtas senās saknes Vidzemē ir tās, kas notur mani šajos Limbažu vējos. Jo beigu galā - es esmu tieši tāda pati vidzemniece un limbažniece, kā visi citi šeit dzīvojošie.