Vakcīnas masveidā laboratorijās sāka ražot 19. gadsimta otrajā pusē

Vakcīnu skeptiķi ir tikpat seni kā pati vakcinācija. Lai arī vakcīnu izgudrošana ļāvusi būtiski palielināt cilvēka mūža ilgumu un aizmirst par virkni agrāk nāvējošu slimību, tā jau pašos pirmsākumos saskārusies arī atsevišķas sabiedrības daļas pretestību.

Mēģinājumi atrast pretlīdzekļus slimībām sakņojas cilvēka instinktā izdzīvot. Par to, lūkojoties vakcinācijas vēstures mācībās, ir pārliecināta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja galvenā speciāliste Inga Vigdorčika. “Līdz mūsdienu izpratnei par mikrobu kā slimības izraisītāju pasaule nonāca tikai 19. gadsimta beigās, kad Luijs Pastērs atklāja šo te slimību izraisītāju mikrobu. Par vakcīnu rašanos var runāt faktisko kopš Senās Ķīnas laikiem, kad pastāvēja valiorācijas metode. Toreiz bija izplatīta tāda bīstama infekcijas slimība kā melnās bakas. Jau Ķīnā un Indijā bija konstatējuši, ka var izsargāties, paņemot šķidrumu no slimnieka baku čūlas un nelielā daudzumā ievadot veselam cilvēkam, tādējādi šis veselais cilvēks pārslimo vieglāk un pēc tam neslimo,” pauž Inga Vigdorčika, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja galvenā speciāliste.

Tiesa - šāda metode nebija sevišķi veiksmīga, jo bieži tomēr cilvēki pārslimoja smagi vai tā rezultātā mira. Interesanti, ka Eiropā un Latvijā tuvāko draudzes locekļu vakcināciju veica tieši mācītāji, kaut gan bijuši arī mācītāji, kuru loma bijusi tieši pretēja. “Vieni viņu ir atbalstījuši un veicinājuši, un Latvijā ir bijuši šādi izcili cilvēki, kas glābuši cilvēku dzīvības tieši izmantojot šo te valiorācijas metodi, bet savukārt, ja mēs runājam par Angliju un antivakcīnistu kustību, tad vieni no pirmajiem, kuri noliedza Džennera atklājumu – vakcināciju jau uz zinātniskiem pamatiem balstītu teoriju par vājākas slimības formas izmantošanu vakcinācijas procesā.”

Tieši Eduards Dženners uzskatāms par pirmās vakcīnas izgudrotāju. Viņa laikā tika novērots, ka slaucējas ar bakām neslimo, kas tika saistīts ar biežo kontaktu ar govs bakām. Vakcīnas jau masveidā laboratorijās sāka ražot 19. gadsimta otrajā pusē. Arī vakcīnu skeptiķi sastopami kopš pirmās vakcīnas izgudrošanas un viņi ar dažādiem radošiem risinājumiem centušies mazināt vakcīnu izmantošanu. “Piemēram, Stokholmā 19. gadsimta vidū vakcinācija bija ļoti nepopulāra, bija vakcinējušies mazāk nekā 40 % iedzīvotāju. Izcēlās ļoti liels slimības vilnis, sāka slimot un mirt ļoti daudzi cilvēki no melnajām bakām, tad sabiedrības attieksme mainījās. Visi sāka vakcinēties, izdevās šo slimību apturēt. Varbūt arī situācijas pasliktināšanas cilvēkiem liek padomāt par racionālu rīcību.”

Ko mēs varam mācīties no vakcinācijas vēstures? Atkal to, ka vēsture atkārtojas. Vakcīnu pretinieki kā agrākos laikos tā mūsdienās vairāk sastopami mazāk izglītoto vidū. Tāpēc, kā atgādina arī medicīnas vēsturniece Inga Vigdorčika, būtiska loma ir sabiedrības izglītošanai un arī mediju darbam.


Foto: Freepik