Valmieras teātra izrādē meklē veidu, kā čakarēt kovidu

Kovida ierobežojoši pasākumi jau labu laiku ir atcelti, arī tēmas par un ap šo vīrusu sen vairs kā nav ziņu izlaidumu augšgalā, bet pasaulē zinātniskais darbs pie dažādiem kovida jautājumiem turpinās. Ar pandēmijas ietekmes pētniecību aizrāvies arī režisors Regnārs Vaivars. Viņš iestudējuma tapšanas nolūkos pulcē aktierus un dažādu nozaru speciālistus, lai spriestu par kovida laiku.  

Regnāra Vaivara luga un iestudējums “Burbulis”, kas pirmizrādi piedzīvos šī mēneša izskaņā, veidots no kovida laika stāstiem un notikumiem iz dzīves. Lai tos “nepaslaucītu zem paklāja”, izrādes autors arī šajā disksusijā vedina runāt par gūtajām mācībām. “Ļoti daudzi pandēmijas laikā runāja par to, ka “pasaule vairs nebūs tāda, kā bija agrāk”, mums arī izrādē ir par to, bet pasaule tomēr ir tieši tāda pati.”

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pārstāvis Andris Saulītis saka: “No režisora puses tas ir ļoti drosmīgs lēmums – iestudēt šādu izrādi šajā laikā, kad tam vairs nav pievērsta sabiedrības uzmanība. Drosmīgs lēmums arī no teātra – vai cilvēki to grib dzirdēt?!”

Šajā sarunā par dažādiem aspektiem, piemēram, pandēmijas ietekmi uz mentālo veselību, gūtajām mācībām un dažādām pārliecībām sabiedrībā sprieda arī aktieri, gastroenterologs, infektoloģe un sociālantropologs. Vaivars: “Visvairāk pārdzīvoju, ka cilvēkiem tik šausmīgi patīk domāt par to, kā tikt galā ar kādu, kas viņu moka. Ļoti gribas, lai cilvēks atrod to veidu, kā čakarēt kovidu, lai ir gudrāks un varošāks par vienu trulu, mazu radībiņu.”

“Svarīgākais ir nevis atcerēties pandēmiju, bet ņemt vērā to, kas mums palīdz turpmāk dzīvot un eksistēt. Mēs ieraudzījām nepatīkamas lietas sabiedrībā, ieraudzījām diezgan skarbas attieksmes vienam pret otru. Es domāju, ka lielā mērā lielākā daļa sabiedrības spēja tomēr sadarboties un būt arī pacietīga,” saka Saulītis.

Jāpiemin gan, ka diskusija pausto nevar vispārināt, jo tajā par kovida laiku izteiktas kā filozofiskas domas, tā arī pieredzes stāsti un zinātnē balstīti fakti, taču pati izrāde solās būt kā gaišuma un humora terapija.