Pēdējā laikā arvien biežāk publiski parādās informācija, ka sievietes attiecībās piedzīvo vardarbību. Šodien policija sākusi resorisko pārbaudi par iespējamo vardarbību teātra producentes Kates Gecēvičas attiecībās ar mākslas kritiķi Tomasu Pārupu. Kā var atpazīt emocionālo vardarbību ģimenē? Ko saka citi vardarbības upuri par to, ka šāda informācija ir sniegta publiski?
Iespējams, ka katrā daudzdzīvokļu mājā ir vardarbība, bet tā ir klusa, mēs to nezinām. Latvija starp Eiropas valstīm ir viena no antilīderēm vardarbībai ģimenē. Pēc policijas datiem, šogad deviņos mēnešos pieņemtie lēmumi par nošķiršanu ir 413.
No 2015. gada līdz 2020. gadam 8% sieviešu Latvijā ir pieredzējušas fizisku vardarbību, 36% - emocionālu vardarbību, liecina Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras statistika. Mairita, kura maijā publicēja personīgu stāstu par vardarbīgu vīru, tagad ReTV saka - es izvērtētu, vai to darītu vēlreiz. “Tas iemesls, kāpēc es neieteiktu, ir tas, ka sabiedrība ir ļoti cietsirdīga pret tevi kā pret upuri. No manas pieredzes - es pati tiku personiski izķengāta, mana ģimene, mani vecāki izķengāti. Šajā pēdējā notikumā vaino sievietes. Sievietes ir tās, kuras ir atļāvušas tā darīt, kāpēc viņas neiet prom, kāpēc nesauc policiju. Ir ļoti maza izpratne par to, kas tas patiesībā ir.”
Arī Liene, kurai vārds ir mainīts, ReTV Ziņām saka: viņai cīņa pret varmāku ģimenē ilga pat vairākus gadus. “Man nešķita pieņemamas kaut kādas frāzes, kas man tika veltītas, apzīmējumi, kas tika veltīti. Es zinu, ka dusmās var kaut ko pateikt, bet, kad redzi, ka ir mērķtiecīgi tev pateikts, lai tevi sāpinātu, tevi izsistu no līdzsvara, lai panāktu kādu vēlamu rezultātu, principā tā ir manipulācija. Man paveicās, jo trāpījās kāds policists, kurš tomēr pateica - šis nav normāli, tā nevar darīt, ir jāierosina lieta. Tas viss aizgāja, viss tika pierādīts, pēc tam jau tiesai un krimināllietai.”
Fizisku vardarbību var viegli pamanīt, tomēr tā nav ar emocionālu vardarbību. Krīzes un konsultācijas centra “Skalbes” direktors Raivo Vilcāns min dažus piemērus, kā var atpazīt, ja ģimenē ir tieši šāda vardarbība. “Emocionālā vardarbībā cietušā persona bieži vien ir noslēgtāka, nerunā par ģimenes dzīvi, vai, ja runā, tad teiktajā var nojaust izmisumu vai bailes. Ja dažkārt pārfrāzē vai stāsta par ģimenes situācijām, var novērot vardarbīgo kontroli, piemēram, mans vīrs man neļāva, vakar uz mani bļāva, tāda veida frāzes, kuras mēs nesasaistītu kopā ar veselīgām attiecībām.”
Visā Latvijā policija dienā saņem 30 izsaukumus par konfliktiem, bet ne visi ir saistīti ar vardarbību ģimenē. Vidēji dienā tiek pieņemti viens līdz lēmumi par nošķiršanu no attiecībām. “Lēmumu par nošķiršanu var pieņemt gan Valsts policija, gan pašvaldības policijas darbinieki. Ja ir pašvaldības policija, tad var griezties pašvaldības policijā, var saukt Valsts policiju. Tas ir obligāti jādara, tas ir jādara ne tikai tām personām, kuras ir cietušas, bet arī citām personām, kurām ir informācija, ka blakus dzīvoklī ir dzirdama vardarbība, vai ģimenes lokā zina, ka ir vardarbība,” norāda Selēna Laura, Valsts policijas Dienestu koordinācijas biroja galvenā inspektore.
Daudzi cilvēki, kuri saskārušies ar vardarbību un kurus uzrunāja ReTV, atzīst: viņi bieži vien neredz jēgu doties sūdzēties policijā, jo tur nereti atsaka, norāda, ka tas ir tikai tāds sadzīvisks konflikts. Vēl smags izaicinājums ir tiem, kuriem pēc informācijas publiskošanas un arī pēc vēršanās policijā ir jāatgriežas mājās, kurās būs atkal jāsatiek varmāka.
