Vasaras nometne bērniem no Ukrainas, kuru tēvi šobrīd cīnās par savu valsti vai jau ir krituši karā. Debesis Latvijā ir skaidras, tāpēc mierīgas dienas bez satraukumiem Valmieras novadā aizvada 20 no Ukrainas atbraukušie bērni. Daži no viņiem pat vēlētos palikt tepat Latvijā, bet noruna tomēr ir atgriezties mājās.
Divu nedēļu garumā Valmieras novadā viesojas 20 jaunieši no Brodi pilsētas, kas atrodas Ļvivas apgabalā. Ja nometnes iesākumā jauniešiem un pieaugušiem, kas viņus pavada, vēl nāca telefonā paziņojumi par trauksmes sirēnām mājās, tad tagad tās ir izslēgtas. Kā atzīst nometnes organizatori, jauniešu privilēģija ir būt brīdī - šeit un tagad. “Viņi mājās dosies ar labām atmiņām, jauniem draugiem, ar kuriem pēc tam uzturēs kontaktu. Nedaudz ar cerību uz mūsu uzvaru, viņi šīs emocijas nodos vecākiem. Ziniet, kad bērniem viss ir labi, tad vecākiem būs vēl vairāk spēka aizsargāt Ukrainu,” saka Ukrainas mazo pilsētu asociācijas izpilddirektore Oksana Kiriļuka.
Nometnes laikā bērni iepazīs novadu - piedalīsies izglītojošās un atpūtas aktivitātēs. Šodien bērniem bija iespēja doties spēlēt minigolfu, bet dienu iepriekš jaunieši iepazina Gaujas stāvos krastus. 15 gadus vecā Anna Cigaņuka nometnē piedalās ar savu mammu, viņas sapnis ir kādreiz mācīties universitātē ASV vai Kanādā. Taču pirms tam viņa vēlas, lai Ukraina atkal būtu brīva. “Ir ļoti grūti saprast, ka Ukrainā 2022. gadā notiek karš un cilvēki mirst. Visi slēpjas. Es nezinu, ko lai saka. Tas ir ļoti slikti. Mans tēvs dienē armijā, viņš ir Ukrainā. Es par viņu uztraucos, nezinu, kas notiks tālāk, saka ukrainiete Anna Cigaņuka.
Tikmēr cita meitene Jūlija Marinjaka sieviešu dienā zaudēja savu tēvu. Viņai ļoti patīk Latvijā, jo te neraisās domas par mājās notiekošajām zvērībām. “Mana mamma šobrīd ir Ukrainā, man ir mazais brālis, kurš arī ir mājās. Es uztraucos, lai viņi būtu drošībā. Iesākumā es gribēju palikt Spānijā, kur dzīvo mana tante. Tas ir mans sapnis, bet, ņemot vērā situāciju mājās, nevaru pamest savu mammu, jo viņa tad būs viena. Militārā joma ir mans sapnis, es gribēju kļūt par pilotu, bet mamma to neakceptēja. Mans tētis bija pilots un tāpēc viņa baidās,” saka Jūlija.
Visi jaunieši dzīvo Trikātas pamatskolā, latviešu bērniem ukraiņi iemācījuši savas tradicionālās spēlēs, kā arī atveduši suvenīrus. “No Ukrainas mēs mērojām tūkstoš kilometrus, bet šeit viss ir līdzīgs mūsu mājām. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, mēs bijām mūsu kempingā, kur arī viss ir praktiski kā pie mums mājās Ukrainā. Atbalsts no Latvijas cilvēkiem mums ir ļoti svarīgs. Tas ir patīkami mūsu cilvēkiem,” saka nometnes koordinatore Naģija Bedri.
