Vecmāmiņas darba un mīlestības pilnais mūžs

Mēs katrs lepojamies ar savu ģimeni, ar tiem, kuriem ir izdzīvotas pieredzes stāsti un noderīgi padomi nākamajām paaudzēm. Tie ir vecāki, vecvecāki, brāļi un māsas, kuri ik dienas ir kopā ar mums. Neapskaužamos deportācijas laikus Latvijas PSR, komjauniešu laiku, darbu kolhozā un Latvijas neatkarības atjaunošanu piedzīvojis mans lepnums un mīļš cilvēks - mana vecvecmamma Mirdza. Kaut arī nesen devusies aizsaulē, vecmamma kā piemiņu atstājusi neaizstājamas atmiņas un darba augļus. Man viņa ir kā piemērs cilvēkam, kas daudz piedzīvojis, par spīti jebkādiem apstākļiem, izveidojusi skaistu un pieredzes bagātu dzīvi.

Dzimusi pagājušā gadsimta 20. gados un uzaugusi Cēsu novada Gatartas pagastā, vecvecmamma izdzīvojusi cauri gandrīz veselam gadsimtam. Bērnībā vecmamma jau iepazinusi smagā darba vērtību, ko vecāki iemācījuši jau no bērna kājas, kopīgi strādājot savā saimniecībā un vietējā kolhozā. Visai trauksmaini vecmamma atcerējās laiku Latvijas PSR, par ko daudz stāstījusi gan bērniem, gan mazbērniem, gan arī mazmazbērniem. Skolas gaitas Mirdza uzsāka turpat, Gatartā. Mācījās līdz absolvēja 8. klasi, jo tad pamatizglītība bija vien 8. klašu apmērā. Skolas laikā vecmamma bijusi komjauniete, vēlāk arī pionieru vadītāja. Viņa atcerējās, ka tajā laikā viņai nav bijusi nekāda pieredze, tādēļ nekas cits neatlicis, kā ņemt grāmatu un to visu iepazīt, lai izdarītu labāko. Esot šajā svarīgajā amatā, ar komjauniešiem mācījusies svinīgo solījumu un pavadījusi ikdienā daudz laika apmācot jauniešus. Vēlāk, kad pionieru vadītājiem bijusi nepieciešama speciāla izglītība, vecmamma no amata atstādināta, vietā ieceļot citu skolotāju.

Spilgti atmiņā bija palicis stāsts par partizāniem. Kā pati vecmamma teica: “Partizāni darīja šausmu lietas.” Atmiņā palikuši vardarbīgie momenti, kad partizāni nošāvuši vairākus vecmammas kaimiņus un pat ciema priekšnieku. Visai šausminošu gadījumu vecmamma piedzīvoja mežā kopā ar savu mammu. “Mēs ar mammu devāmies uz mežu lasīt brūklenes. Vienā brīdī man bija uzdevums noiet pie upītes pēc ūdens. Pēkšņi man pretī, pāri upītei, stāv divi vīrieši ar šautenēm un lūdz, lai nāku pāri upītei pie viņiem. Es ātri skrēju pie mammas un tūlīt pat devāmies prom no meža. Pēc pāris dienām... sēžu istabā, ir mierīgs rudens vakars. Uz galda deg petrolejas lampa, es spēlēju mandalīnu, dziedu dievvārdu dziesmas un pēkšņi aiz loga ieraugu divus vīriešus, viņi nosaka: “Reku, tā pati vien ir!” Es biju ļoti nobijusies, bet viņi teica, lai es neuztraucoties,” stāstīja vecmamma.

Ir dažādi nostāsti arī par deportācijām, kad lielāko daļu ciemu un rajonu iedzīvotājus nosūta uz tālākiem PSRS apgabaliem. Mana vecmamma ar ģimeni tika sveikā cauri, taču viņa atceras, ka tajā laikā lielākā daļa kaimiņu māju palika tukšas. Mājas, kuras palika neapdzīvotas pēc izsūtījumiem, izdalīja ciema deputātiem, tostarp arī manas vecvecmammas tēvam, lai tur tiktu uzturēta kārtība. Lopus, kas atradās sētā, atdeva kolhoziem. Vecmamma stāstīja, ka vagonos ievietoja jebkādā stāvoklī esošu cilvēku - gan veselu, gan slimu. Viņa minēja, ka viņas ciemā vienai sievietei bija nācis pasaulē zīdainis, un ilgs laiks nepagāja, kad sievieti ar mazo bērniņu nosūtīja prom. “Manuprāt, zīdainis pa ceļam nomiris, jo kā gan lai pabaro bērniņu, ja pats esi badā,” tā sacīja vecmamma. 

 Vecmammai prātā palicis laiks, kad strādājusi Ēveles pienotavā un ražojusi piena produktus. Uz jautājumu, vai saražotā produkcija bija iedzīvotājiem, vecmamma atteica, ka viss saražotais tika krāmēts transportlīdzekļos un vests prom. Veikalos uz vietas bija ļoti maz preču - gaļa un dažādi citi produkti biji ļoti liels retums. Strādājot Ēvelē, kādā vasaras zaļumballē iepazinusies ar pievilcīgu vīrieti un vēlāk, 25 gadu vecumā, mijuši gredzenus. Vecmamma stāstīja, ka “tajā laikā nebija automašīnu un cilvēkiem izdevīga transporta, mēs braucām no Ēveles uz Gatartu ar velosipēdiem, lai ‘sarakstītos’.” Pēc dzīves Gatartas pagastā ceļš vecmammu vedis tuvāk Ziemeļiem - uz Jērcēnu pagastu Strenču novadā. Pagājušā gadsimta 60. gados ar vīru Hariju tur iegādājušies māju, lai kopīgi audzinātu 3 bērnus - dēlu un divas meitas. Laikos, kad katrā pagastā bija pa kolhozam, Mirdza ieguva makslīgās apsēklošanas tehniķa profesiju un uzsāka darba gaitas Jērcēnu pagasta kolhozā “Ļeņina dzirkstele”. Arī vecmammas bērniem darbs nebija svešs - brīvajā laikā un pēc skolas bija jāpalīdz vecākiem. Beidzoties darbam kolhozā un iestājoties Latvijas neatkarībai, 90. gados Mirdzai bija sava saimniecība - četras govis, divas cūkas, zosis, tītari un prāvs bariņš ar vistām. Protams, vecmamma kopa arī mazdārziņu, ābeļdārzu, kā arī bagātīgas un iespaidīgi ziedošas puķu dobes. Ne velti vecmammas mājas nosaukums ir “Ziedkalni”.

Laikam ejot, pieauga arī bērni un dāvāja vecmammai kuplu ģimeni. Mirdza var lepoties ar septiņiem mazbērniem, 19 mazmazbērniem un diviem mazmazmazbērniem. Katru gadu, Mirdzas dzimšanas dienā, kas ir saulainajā un nereti viltīgajā Septembra sākumā, visa ģimene sanāca kopā un svinēja gan vecmammas dzimšanas dienu, gan vienkārši kopā būšanu. Sirsnīgākā nodarbe kopā esot, kas patika arī vecmammai, bija latviešu tautasdziesmu kopīga dziedāšana. Pēc mielasta un kūkas gabaliņa, vecmamma paņēma “galda dziesmas”un visi daudzbalsīgi dziedāja kopā ar vecmammu. Viņa bija tā, kas saveda kopā gan mazos, gan pieaugušos ģimenes locekļus. Sirds siltums un rūpes par tuvajiem ik dienas bija jūtams laukos, pie vecmammas.