Sveiki, draugi, un visi, kas varbūt par tādiem kļūs, lasot manas ,,Vēstules no Piebalgas”!

Sveicinu jūs ceriņziedu laikā. Vai varbūt cerību? Abi vārdi saskan. Bez cerībām šodien nekādi neiztikt, un ceriņu spēcinošā smarža lai katrai cerībai pievieno ticību un mīlestību! 

Esmu rakstniece Inguna Bauere, daudzu vēsturisku romānu autore, kura pēdējos mēnešos pazaudējusi iedvesmu. Iesāktais darbs par Veco Stenderu nekādi negrib veikties. Katru rītu atveru failu ar nosaukumu ,,Gaspaža”, kā gatavojos nosaukt topošo gabalu, un vakarā aizveru bez rakstu rindiņas. Kaut ko lasu, kārtoju, zīmēju dzimtas kokus, veidoju plānus, bet domas, kā smejies, pašas savus purvus brien. 

Sāpes un izmisums par pasaulē notiekošo vajā mūs visus. Bailes par rītdienu. Neizpratne – kā vispār kaut kas tāds iespējams un kad šīm šausmām sagaidāms gals?! Vai mēs to pieredzēsim, vai arī visi sabirsim pelnos kāda vājprāta ķerta izdzimteņa dēļ? Vēl vairāk šokē un dzen izmisumā pieminētā necilvēka sekotāju bari, kas slamstās tepat manā, tavā - mūsu Latvijā. 

Laukos gan, paldies Dievam, mierīgi. Ceriņi zied un maijrozītes. Lietus nolijis, un košais zaļums kļuvis vēl zaļāks. Debesis izraudājušas skaidras acis, un saule spīd. 

Pirms pāris nedēļām man gadījās pa rokai tekstiņš, kurā apgalvots, ka vai puse Latvijas labprāt vēlētos sevi dēvēt par piebaldzēniem, bet tikai maza, maza daļiņa tiešām tādi ir. Es esmu, un par to priecājos. Piebalgas īpašā aura sevi pierādījusi, ļaujot man, diplomētai būvinženierei, sekmīgi pievērsties kultūrvēsturisku romānu rakstīšanai un ierindoties lasītāko autoru Top-os. 

Līdzās Vecpiebalgai par savām mājām vienmēr saukšu arī Liepāju, kur pavadīti laimīgie bērnības un agrās jaunības gadi. Ak vai, cik sen tas bija, pavisam citā iekārtā! Tolaik nemanīja neviena kunga, eksistēja vienīgi ,,tovarišči”, Brežņeva ģīmis rēgojās uz katra stūra un krievu valoda uz katra rakstu gala. Skolas starpbrīžos spēlējām ,,kaļimbamba” un, rotaļu zobenam pie sāniem žvadzot, soļojām ierindas skatēs zvejnieku kolhoza ,,Boļševiks” klubā (tai pašā, kur nesen notika afterpārtijs atjaunotās ,,Pūt, vējiņi!” estrādes godam). Auklēju savu vienīgo lelli, palīdzot mammai un tētim, stiepu ūdeni kanniņās no pumpja ielas vidū. Pumpējamās ierīces kāts bija smags un augsts, kanniņas gāzās, un es priecājos, ja turpat pēc ūdens atnāca kāds no tuvējās armijas daļas zaldātiņiem, kas vienmēr izpalīdzēja un vēl kannas aiznesa līdz namdurvīm. Bērnu dienu sauli neaizēnoja nekādi mākoņi. Nenākusi Atmoda, kas zina, kur mēs tagad, tādā garā turpinot, atrastos. Dievs, svētī brīvo Latviju! 

Vecpiebalgā ieprecējos. Pēc studiju beigām atnācu uz vīra dzimto pusi, no kurienes viņam bija norīkojums. Jaunajiem speciālistiem kolhozs ,,Alauksts” priekšnieka Jurciņa personā piešķīra mājiņu, sakuploja ģimene. Arī jau sen, drīz četrdesmit gadi būs paskrējuši. Kur viņi palikuši, grūti saprast, bet par vecumu apsolos nežēloties. Vecums nav slimība, tāpat kā jaunība – netikums. Tā ir pieredze un spēja novērtēt laiku. Dzīvot, vērot, rakstīt, ko esmu apņēmusies darīt katru nedēļu, sūtot jums vēstules no Piebalgas. Stāstīt, kā mums šeit, Kaudzītes Matīsa vārdiem runājot, ,,pašā Vidzemes serdē un sirdī”, klājas. Kas jauns, kas sens, ko vērts apskatīt, kur pabūt, ko izbaudīt. Stāstīšu, kā paiet manas dienas, kā mazbērni aug un kas dārzā jauns (arī kaimiņiem). Kā suns ar kaķi sarunājas, un kā cielaviņas pirts čukurā ligzdu taisa. Vēl īsti nezinu, vai man izdosies. Bloga formāts līdz šim nav bijis mans, bet jūtos gatava izaicinājumam. 

Vasara šogad kavējās. Piebalgā tikai nupat violetās ceriņu kupenas līkst teju pār katras mājas slieksni un pušķo ceļmalas. Te nav kā Rīgā jābaidās ceriņzarus salauzt vāzei. Atzīšos, ka, lai arī labi saprotu sašutumu, tomēr iekšēji smaidīju, lasot enerģisko Rīgas apstādījumu postītāju apkarotāju vaimanas Twitterī. Eh, ja tik vien mums būtu to problēmu… 

Laukos ziedošā košuma pietiek visiem, un es no vecās, pamestās fermas priekšas, kur pastaigājoties bieži ejam garām ar suni, šorīt atnesu jau otro pušķi – trakoti patīk ceriņziedu smarža mājās. Prātoju, kā šo aromātu iesaiņot un uzglabāt, lai pietiek līdz jaunam pavasarim. Vēl neesmu izprātojusi. 

Atveru logu līdz galam un atspiežos ar elkoņiem uz palodzes. Saulainas, siltas debesis, kaimiņu ābele rozā kā dzērveņu debesmanna, nesen pļautajā, mīkstajā zālienā laiski staipās mans kaķis, kurš robežas nepazīst. Elpoju mieru, tomēr netieku vaļā no domām par cilvēkiem tepat netālu Ukrainā. 

Karš kā nežēlīgs rāpulis, kas iznīcina visu dzīvo, velkas jau ceturto mēnesi. Neviena šausmu filma nestāv klāt skatiem, ko savām acīm redzam ziņās. Mūsu līdzcilvēki, draugi, radinieki to piedzīvo realitātē! Grūti pieņemt, grūti skatīties. Esam noguruši, gribam dzīvot, vienkārši dzīvot, un lai ceriņi smaržo pār mums, un ir zilas debesis, un ābeles zied dzērveņu debesmannas krāsā! 

Es šodien atkal noziedoju naudiņu ukrainas cilvēkiem. Viņi ir tas mūris, kas pagaidām mūs sargā. Pagaidām… 

P.S. Katra diena ir brīnums. Lai izdodas sajust un izbaudīt! Uz tikšanos nākamajā sestdienā, kad Piebalgā dzīvosim vasaras saulgriežu gaidās. Pateicībā par interesi - Inguna.