Sveiki visiem!
Vecpiebalgā 23. jūlijs, kas pie jums?
Kāpēc jautāju? Baidos kaut ko sajaukt (smaidiņš). Man šodien dzimšanas diena, sešdesmit otrā. Pirms uzrakstīt, mirkli apdomājos. Jo tikko taču nosvinēju apaļos gadus, tad varbūt tikai 61? Nekā. Ehhh.
Bet to es pa jokam. Nopietni runājot, īsti nesaprotu dāmas, kuras vairās atklāt un slēpj savu vecumu. Kas ir, tas ir, un kāpēc sevi mānīt? Vecums nav netikums, un dažreiz optimisma uzplūdos es pat priecājos par visu, kas man dots, tostarp par saviem daudzajiem gadiem. Nojaušu, ko varu, un gandrīz skaidri zinu, ko nevaru. Tā ir laba sajūta – dzīvot rimti, apzinoties savu vērtību un nemēģinot iekāpt neatbilstoša izmēra kurpēs. Ja par mazu, tad spiež, ja par lielu, lec pakaļ. Ne tā, ne tā nav labi. Bet man ir labi. Esmu precējusies četrdesmit vienu gadu, man ir divi pieauguši bērni un divi mazbērni. Mammīte, māsa ar ģimeni un citi radiņi. Daudz draugu un labvēļu, milzums lasītāju, jā, var teikt, ka visās pasaules malās, kur vien mīt latvieši. Un sešdesmit divi atmiņu gadi. Bagātība!
Kad mācījos skolā (esmu beigusi Liepājas J. Raiņa 6. vidusskolu), man ne sapņos nerādījās, ka dienās kļūšu par rakstnieci. Varbūt kāds par to sapņojis, bet ne es. Mūsu laikos rakstnieks bija… portrets pie latviešu valodas kabineta sienas. Kaut kas ļoti tāls un neikdienišķs. Kaut kas šausmīgi glorificēts un ne-cilvēcīgs. Kur nu man! Gribēju būt skolotāja. Latviešu valodas, protams, jo ļoti patika lasīt grāmatas un padevās sacerējumi, kurpretī no matemātikas un fizikas uzmetās zosāda, kaut arī sekmes bija labas – zubrījos, un rezultāti neizpalika. Galu galā pabeidzu augstskolu kā būvinženiere. Vai dzīve nav labs joks? Tagad smejos, ka aizgāju mācīties uz Lauksaimniecības akadēmiju tikai tāpēc, lai satiktu savu Aigaru. Starp citu, ļoti iespējams, ka tā arī bija, jo Dievs man to ir iečukstēja austiņā. Daudzi iepleš acis – četrdesmit gadus kopā? Varoņi! Nedomāju. Varonība būtu cīnīties pa dzīvi vienai bez stipra pleca un droša atbalsta. Bet katram jau savs. Vienmēr saku, ka esmu maigs kukainītis. Man vajag savu mājiņu, kur paslēpties. Tādā arī dzīvoju un galvu daudz laukā nebāžu, un tas, ko turpinājumā rakstīšu, nav domāts svešām ausīm (kritiķiem).
Pēc augstskolas devos līdzi vīram, un abi kā jaunie speciālisti nonācām Vecpiebalgā, kur kolhozs piešķīra māju, un, kā toreiz katrā izlaidumā mēdza teikt, lielajai dzīvei bija vārti vaļā. Pāris gadus nostrādāju par tāmētāju celtnieku kantorī, tad piepildīju sapni par skolotājas karjeru… Vai tiešām mistiskā Vecpiebalgas aura pie vainas, ka padsmit gadus pēc apmešanās uz dzīvi šai ,,Vidzemes sirdī un serdē”, sāku rakstīt? Vispirms žurnālam ,,Ieva”, tad dažiem Lata romānu konkursiem, un beidzot diezgan līgani iebraucu vēsturisko romānu lauciņā. Pašai neticas, ka pāri par divdesmit dažāda izmēra un tematu romāni izdoti, pie tam nozīmīgākie vislielākajā Latvijas izdevniecībā Zvaigzne ABC. Man ļoti veicies. No nekā, bez atbilstošas izglītības, vienīgi ar Dievpalīgu un pašas darbu tapt par Zvaigznes autoru, iekarot lasītāju mīlestību un ikdienā nodarboties ar to, kas visvairāk patīk. Paldies liktenim par tik milzīgu labvēlību!
Aizvadītās nedēļas nogalē pabiju divos nesen pie lasītājiem aizceļojušu grāmatu atvēršanas svētkos. Krustpils pilī ciemojos pie tautā iemīļotās rakstnieces Annas Skaidrītes Gailītes, kura pēc ilgāka laika aplaimojusi lasītājus ar jauniem darbiem, un Liepas ,,Kalāčos” pie Veidenbauma, ak nē, piedodiet - pie Arno Jundzes, kura jaunākais garadarbs veltīts agri mirušajam dzejniekam. Abi pasākumi bija kupli apmeklēti, sirsnīgi un dvēseli veldzējoši. Pie Skaidrītes pat apraudājos, kad publika, turpat simts cilvēku, bez aicinājuma piecēlās kājās, lai ilgi un dedzīgi aplaudētu savai rakstniecei. Jēkabpilieši ir lieli patrioti, to nu jāatzīst. Pie Arno tāpat ļaudis bija sanākuši un sabraukuši no malu malām, ,,Kalāču” lielajā izstāžu zālē, kas ierīkota senā akmens ēkā, nebija, kur adatai nokrist. Cēsu aktieri lasīja fragmentus, skanēja dziesmas ar Veidenbauma vārdiem, droši vien nemaldīšos, ja teikšu, ka sanākušie jutās kā viena liela, draudzīga saime, jo Veidenbaums latviešus vieno, tas nu ir fakts. Kad autors stāstīja, cik viegli viņam vedies ar jaunā romāna rakstīšanu, domās varēju tikai piekrist un spiest roku par patiesiem vārdiem.
Mākslas darbi rodas mokās? Man tas nav saprotams. Kamdēļ par katru cenu kaut ko jāraksta, ja tas sagādā mokas? Manuprāt, nomocījies autors var radīt vienīgi samocītus tekstus. Iespējams, dažreiz arī ģeniālus. Tomēr tādus, kas visdrīzāk rezonē tikai ar tikpat samocīta lasītāja sirds stīgām.
Reiz gadījās dzirdēt, kā sevi augsti, bet citus bargi vērtējošs rakstnieks intervijā bibliotekārei stāstīja, ka regulāri gadiem kavējot savu darbu nodošanas termiņus, jo, lūk, radīšana esot kaut kas bezgalīgi grūts, ar negatavajiem tekstiem galvā jāstaigā mēnešiem, līdz tie tiek līdz papīram (datoram). Apmēram tā, kā reiz izteicās mans nelaiķis vīratēvs: ,,Tas nav šahs, tur ir jāpadomā”. Var jau būt. Katram savs. Es, ja ikdiena palaiž brīvībā, varu rakstīt, ka datora taustiņi kūp. Neatraudamās, kamēr mugura stīva. Jo rakstot pazūd viss liekais, paliek vienīgi teksti, kuri burtiski iztek no pirkstiem. Jā, ir tā, ka varoņi sāk dzīvot paši savu dzīvi, jā, tā ir mazliet mistika, kad liekas, ka kāds cits vada tavu roku, un pēc tam pati brīnies, ko esi sarakstījusi. Visi tie mīti par iedvesmas ķeršanu, manuprāt, ir lielas muļķības. Jāstrādā! Ja ir slinkums, negribēšana, gļēvums vai apnikums, tad tas nav iedvesmas trūkums, bet gan slinkums, negribēšana utt. Vai arī stāvoklis, kad vienkārši nav, ko teikt.
Tādas, lūk, dzimšanas dienas pārdomas. Jau iepriekš paldies par apsveikumiem un neņemiet ļaunā, ja kādam likās, ka par daudz sevi saslavēju. Horoskops iegājis Lauvas zīmē, un Lauvam piestāv pabužināt spalviņas.
Veiksmīgu nedēļu visiem! Esiet radoši un priecīgi, un lai paveiktais pēc iespējas biežāk atnes gandarījumu!
