Sveiciens, draugi, no Vecpiebalgas, kur Saulgrieži pavadīti un Jāņi godam nosvinēti!

Ilgi gaidījām un beidzot sagaidījām vietējā amatierteātra iestudētās ,,Skroderdienas Silmačos” (režisore Inese Pilābere), kas ar lieliem panākumiem, publikai gavilējot, tika izrādītas divreiz – vispirms sestdienas vakarā līdz pēdējai vietai aizņemtā Vecpiebalgas kultūras nama zālē, pēc tam svētdienas dienvidū Blaumaņa sētā Ērgļu Brakos. Atkal un atkal pārliecinos par divām lietām – latviešu teātra mīlestība ir apbrīnojama un Blaumaņa ,,Skroderdienas” nemirstīgas. Biju svētdienas izrādē. Ārā knapi +12 grādi, lietus līst aiz apkakles, bet aktieru drastiskums, spēles prieks un meistarība tā aizrāva, ka skatītāji, trīs stundas mirkuši, smaidīja vien, dziedāja līdzi un katru mizanscēnu uzņēma ar siltiem aplausiem. Jā, latvieši teātri mīl, un kas tie par Jāņiem bez ,,Skroderdienām”? Lai jupis rauj to pandēmiju, kas izgājušo gadu neļāva svētkus kā nākas nosvinēt! Prom, nelabā, prom, un atpakaļ nerādies!  

Katram jau gada īsākās nakts svinēšanas tradīcijas savas – kāds noteikti aizbrauc līdz jūrmalai, lai sagaidītu saullēktu tur, cits steidz pabeigt pēdējos lauku darbus, lai ātrāk tiktu pie pīrāgu cepšanas, bet kāds varbūt nedara neko un vienkārši izbauda brīvdienas. Kā Streipiņš FB atzinās, sak, principā neesot liels jāņotājs, jo nekad neesot saskatījis vajadzību sēdēt mitrā zālē un kauties ar odiem līdz rītausmai. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk šo saprotu, bet viena tradīcija gan pastāv, kuru nelaidīšu garām, kamēr vien jaudāšu steberēt. Tā ir raganu pirts, kuru ar draudzeni Anitu nu jau gadiem kurinām Saulgriežu naktī. Plikas brienam pa pļavu un pinam vainagus, ko liekam galvās, kad ejam karsēties, cepuru vietā. Pirts lāviņa tiek noklāta ar visu, kas ziedošs un smaržīgs, arī papardes tur ir un piparmētras obligāti. Un tad… ai, to jau nav iespējams aprakstīt! Saulgriežu naktij esot maģisks spēks. To tad arī cenšamies pieburt, lai ,,veselība iekšā, slimība ārā”, jo kas gan var būt svarīgāks? 

Skaists ir vasaras ziedonis, kad viss tikko saplaucis, spirgts un zaļš! Kā jaunība, par kuru arī jūnija beigās šķiet iederīgi parunāt, jo skolās taču izlaidumi, pilns feisbuks ar laimīgo absolventu un viņu tuvinieku bildēm, un tas kaut ko atsauc atmiņā… 

Pati esmu četrus savus izlaidumus pieredzējusi – pamatskolas, vidusskolas, augstskolas un maģistrantūras, tomēr visspilgtāk prātā palikuši manu audzēkņu izlaidumi gan Vecpiebalgas vidusskolā, gan Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem būvniecību. Tādi īpaši mirkļi, ļoti aizkustinoši, kad redzi to lielo bērnu, palaidnieku, kurš gana ilgi gādājis rūpes un raizes, pēkšņi tik pieaugušu, apzinīgu, un savai mammai viņš pasniedz puķes, un mamma nespēj valdīt asaras…    

Nezinu, varbūt tikai man tā liekas, bet skolu var pazīt pēc smaržas. Ja ieietu skolas ēkā ar aizsietām acīm, es noteikti uzminētu, kur atrodos. Kaut kas no ēdnīcas garaiņiem, nesen mazgātu kāpņu smaržas, kaut kas no skolotāju steidzīgajiem soļiem un skolasbērnu blēņām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Tukšas aktu zāles plašumā skanoši soļi, nobružātu skatuves dēļu skrapstoņa, lieli logi, ko apkopēja atstājusi atvērtus, lai telpa pirms eksāmeniem izvēdinās, un balto aizkaru plandoņa caurvējā. 

Kopš laikiem, kad pati mācījos skolā, man šķiet, nekas daudz nav mainījies. Gaismas pili var pazīt pēc smaržas. Un īpašas auras, lai arī kurā Latvijas vietā tā atrastos. Skola ir cilvēka gaismas ceļa sākums. ,,Kā soli spersi, tā ceļu veiksi,” teicis Reinis Kaudzīte. Pareizi teicis, gudrinieks, kaut pats ne dienu netika skolā gājis. 

Vecpiebalgas muižas Sveču mājā drīz atkal rīkosim kārtējo sarunu vakaru sveču gaismā, kad romantiskā atmosfērā dalīšos ar stāstiem, ko esmu saklausījusies un salasījusies, meklējot materiālus saviem vēsturiskajiem romāniem par Piebalgu un piebaldzēniem. Klausītāju interese ir necerēti liela, bet man stāstu par laimi arī daudz. Piemēram, par skolām. 

Skolu vēsture Vecpiebalgā aizsākās salīdzinoši agri, tā saucamajos zviedru laikos, kad viņējo karalis Kārlis XI 1687. gadā izdeva pavēli par draudzes skolu dibināšanu. Pirmais dokuments, kur pieminēts, ka draudzē darbojas skolmeistars un, tātad, ir arī skola, bija vietējā mācītāja Rodes ziņojums konsistorijai, kurā teikts: ,,Mans skolmeistars dabū par mācīšanu 20 sudraba dālderus no baznīcas lādes, 17 līdz 18 pūru katras labības; viņam ir ¼ arkla zemes un ik nedēļas cauru gadu no pirmdienas vakara līdz sestdienai viens kājnieks.” 

Ak, nebija viņējo laiku skolotāji turīgi, nebija gan, kaut arī, no otras puses skatoties - cik tur tā darba patramdīt kā pašam šķiet pareizi (ne jau pēc kādām dižām instrukcijām) pārdesmit puisēnus (meitenītēm tolaik skološanās bija tabu) un saukties par skolmeistaru? 

Necik daudz spožāks stāvoklis ar skolu lietām mūspusē nebija vēl arī pēc simts un vairāk gadiem, ko savās atmiņās aprakstījis Jaunpiebalgas draudzes skolmeistara Pētera Ulpes (1810-1884) dēls Ansis Ulpe: 

,,Skolotāja alga bija zema. Bez zemes, ko kronis dāvājis, saimnieki deva sieciņus no rudziem, miežiem un auzām tik daudz, cik no mācītāja nospriestā mēra, pūru piepildot, ar strīķi priekš skolotāja nostrīķēja. Viņam bija jāpietiek ar tik, cik atlēca no cienīgtēva pilnības. No 1832. gada sieciņi skolotājam ienesa 18 pūrus katras labības. No grāfa Šeremetjeva skolotājs likumīgi dabūja ik dienas vienu zirdzenieku, t.i. strādnieku ar zirgu, kura gaita vēlāk ar 150 rbļ. tika nomaksāta. Bez tam no katras iesvētāmās meitas 1 pāri villainu cimdu un no katra jaunekļa 1 vērdiņu (3 kap.) naudā. Par katru apglabājamo līķi ar dabūja 1 vērdiņu. No katra skolnieka, kas skolā bij iemācījies rakstīt un lasīt, skolotājs dabūja ½ muciņas alus. Ko sirdi atspirdzināt tam netrūka.” 

Rakstot romānu ,,Mācītājs un viņa dēls”, es diezgan rūpīgi izpētīju skolmeistara Pētera Ulpes ģimenes lietas un piedzīvoju milzīgu izbrīnu. Meklējot baznīcas grāmatās, ik pa brīdim skatiens apstājās pie viena, otra, trešā bērniņa kristību ieraksta, un visiem tēvs Pēteris Ulpe. Sāku izrakstīt. Kas atklājās? Ļautiņi mīļie, skolmeistaram Ulpem, ieskaitot nedzīvus dzimušos un ļoti agri mirušos, pavisam kopā bijuši 24 bērni!!! Pirmā sieviņa nomirusi, četrdesmit gados dzemdējot dvīnīšus (11 radības jau bija pārlaidusi un četrus bērnus apglabājusi). Pēc pāris gadiem Ulpe apņēmis jaunu sievu, un ar viņu sadzīvojis vēl 11 bērnus. Sakiet man, lūdzu, pa kuru laiku Jaunpiebalgas skolas ilggadējais pārzinis Pēteris Ulpe varēja nodoties savam tiešajam darbam?! 

Jā, protams, šodien tādi jautājumi vairs nav iederīgi, jo mūsu dzīve ir tik ļoti izmainījusies, ka ne sapņos nespējam tajos tālajos laikos atgriezties. Arī jautājumus par to, kāda bija sievietes dzīve 19.gs. izskaņā, mierīgi varam pietaupīt, jo, paldies Dievam, tāda tā nekad vairs nebūs. Bet, atgriežoties pie Ulpes personas – vai zinājāt, ka pie viņa par palīgskolotāju reiz bija norīkots dzejnieks Auseklis? Uzšķīru mazu fragmentiņu no sava romāna ,,Mācītājs un viņa dēls”, kas tika izdots pirms septiņiem gadiem. Ak, mūsu pirmās atmodas drosmīgie karotāji! Fragmentā pieminētais Jaunpiebalgas mācītājs Kēlbrants jauniņo dzejnieku reiz ,,izēda” no vietas, ka ne jutin. Manis tikko aprunātais Ulpīt’s tur bija klāt, bet Dieva vietnieka prātam nespēja pretoties. Žēl, žēl. Mums jau visiem labāk patiktos domāt, ka visi skolotāji vienmēr iestājas par taisnību un līdztiesību. 

,,Kāpēc jūs tik cieši skatāties acīs, kad runājat?” Kēlbrants nenoturējās un Krogzemim pajautāja, sagaidīdams drebelīgu taisnošanos vai vismaz acu nolaišanu, jo tāda aplama čolēšana, turklāt no jauna cilvēka vecākam tieši pierē, likās pagalam izaicinoša. 

,,Negribu staigāt pa dzīvi ar nodurtām acīm kā nenoņemama grēku sloga apkrauts, jo par tiem tak jau nolūdzos baznīcā,” spītīgais puišelis atbildēja. 

Kāda bezkaunība! Kaut ko tādu mācītājam ģīmī varēja iespert vienīgi cilvēks, kurš neko nesaprata no pastāvošās kārtības. Latvietis viņš, lūk, esot un tāpēc brīvbrīžos piekopjot latvju senatnes mantojuma izsekošanu. Ģeķība! No tāda, kurš atļāvās dižoties ar savu latvietību, neko labu nākotnē nevarēja cerēt sagaidīt! 

,,Pieskati viņu labi,” Kēlbrants deva rīkojumu Ulpem. ,,Tiklīdz manīsim ko aizdomīgu, laidīsim, lai iet, no kurienes nācis.” 

,,Bet…” 

Skolmeistars gribēja iebilst, pieminot savu milzīgo darbu nastu, kuplo ģimeni un akūto nepieciešamību pēc palīga. Arvien biežāk sapulcēs nācās dzirdēt, ka bez vācu mēles bērniem būšot jāiemāca arī krieviski babelēt, bet no šīs valodas Ulpes Pēteris ne bū, ne bē! 

,,Nekādus ,,bet”! Šitais ir sliktāks par iepriekšējiem. Latvietis, ko domājies! Augonis, ja iemetas miesā, jāizgriež pēc iespējas veicīgāk, kamēr sērga nesamaitā visu rumpi!” Kēlbrants nozibināja pelēkos redzokļus. 

Nabaga Ulpem atlika tikai nopūsties. Ja nebija pratis cienīgtēvam iepatikties, tad tam zellim Krogzemim drīz tālāks ceļš zem kājām, un ko tad Ulpīt’s atkal bez palīga iesāks?

*** 

Lai visiem, kuri kāpj zinību kalnā, līdzens ceļš zem kājām! 

Līdz nākamajai sestdienai un turamies dzīves vasarā!