Vēstules no Piebalgas. Suņa mīlestība

Sveiciens jūlijā!

Lai arī rīta agrumā gribētos pavārtīties pa gultu, jāceļas vien ir, jo suns, sācis ar kakla siksnas kratīšanu, kas rada interesantu žvadzoņu, turpina ar nagu skrapšķināšanu pa grīdu, monotoni staigājot šurpu turpu un skaidri norādot – laiks doties ārā. Atzīšos, ir gadījušās reizes, kad esmu solījusies ,,to stulbo lopu vest atpakaļ uz patversmi”, bet, protams, tie jau tikai tādi no miega izceltas īgņas tukši draudi. Mīļo sunīti neviens uz patversmi nevedīs. Mīļais, mazais sunītis (jaundzimuša teļa lielumā) mūsu mājās ir mazliet tā kā dieva vietā, jo drīkst visu – gulšņāt pa kājām un ne lūdzams neiet uz savu vietiņu, diedelēt no galda, neklausīt un auļot pakaļ mašīnām, ja pēkšņi uznāk tāda gribēšana, kā arī skaļi apriet kaimiņus un izbradāt (izgulēt) dobes. Jo Cilvēks sunīti mīl. Uzņēmies atbildību un neglābjami pieķēries vienam spalvu kušķim, vienam drusku bezkaunīgam lopiņam, kurš taču lieliski prot saimnieka vājības izmantot! Nemaz nepieminēšu dubļu laika šausmas, kas līdz ar sunīti lepni iesoļo mājā, lai vispirms izmestu obligātos riņķus cauri visām istabām un tad rāmi apgultos zem virtuves galda, lai gaidītu ,,godam nopelnītās” brokastis. Un spalvu šausmas, ar kurām vispār bezcerīgi cīnīties. Ja nu ienāk prātā kaut kur tālāk aizbraukt, pirmais jautājums – kas notiks ar sunīti? Kurš izvedīs, kurš pabaros, un vispār – viņš taču skums pēc saimniekiem, tāpēc labāk nekur nebrauksim, sarunāts?

Savu Dingu paņēmām Cēsu patversmē ,,Lācīši” pirms desmit gadiem. Mūs brīdināja, ka tas būs grūti audzināms dzīvnieks, jo piedzīvojis ļoti smagu bērnību, kad uz viņu šauts, lai reāli nogalinātu, jo saimnieks uz neatgriešanos nokļuvis slimnīcā, bet kaimiņiem tolaik vēl kucēns traucējis ar savu gaudošanu. Lielās līdzjūtības dēļ pret sunīti vienmēr izturējāmies maigi, daudz, daudz par maigu laikam, jo nekādu disciplīnu desmit gadu laikā tā arī neesam spējuši ieaudzināt. Tieši otrādi – no galēji ietramdīta un nekomunikabla radījuma Dinga ir pārvērtusies par bezbailīgu auto mednieci un garāmgājēju baidītāju. Pēdējais ir iespaidīgā auguma un balss dēļ, jo patiesībā viņa baidās no cilvēkiem – atliek kādam stingrāk uzsaukt, kā aste iežmiedzas kājstarpē. 

Godīgi sakot, problēmu ar suni bijis daudz. Nekad neaizmirsīšu, kā pirmajā laikā pēc adoptēšanas (patversmē teica, ka Dinga esot aptuveni pusotru gadu veca) meklēju suņu psiholoģes palīdzību. Kad apstāstīju mūsu bēdas (suns pastaigas laikā no manis bēga, sekoja pa gabalu un pēcāk mājā ielavījās kā nezin kāds noziedznieks, no katra straujāka rokas vēziena vai nejauša trokšņa panikā skrēja prom un slēpās mežā utt.), tobrīd Latvijā labākā speciāliste noteica apmēram tā, sak, vediet pie laika to suni atpakaļ uz patversmi un paņemiet citu, ar kuru tādu problēmu nebūs. Patversmes ir pilnas ar normāliem dzīvniekiem, priekš kam jums mocīties? Jopcik popcik, tas gan bija šoks! Skaidrs, ka tādam padomam neklausījām. ,,Jūsējais nekad nebūs normāls,” psiholoģe uzsvēra.

 ,,Dinga, vai tu esi normāla?” es savai pēc rīta pastaigas un cāļu kakliņu brokastīm saldi snaudošajai sunei jautāju (skaidrs, ka nogūlusies tieši pa kājām zem datorgalda, un man jāsēž līku muguru, jo krēslu līdz galam piestumt nevaru). Galva drusku paceļas, ausis pagrozās un brūnās acu pogas paveras manī ar neizpratnes pilnu nosodījumu – par ko mēs runājam? Es taču atpūšos! 

Sunim viņa Cilvēks ir visa pasaule. Laimīgs un priecīgs vai nobēdājies un drūms – sunim vienalga. Arī izskats nekrīt svarā – esi jauns vai vecs, tievs vai resns, uzburbušu ģīmi vai skaistulis, suns tevi mīl, kā spēj mīlēt vienīgi… suns. Dažkārt šī mīlestība nav viegla, jo uzliek pienākumus abām pusēm. Un, starp citu, naudas ziņā neizmaksā maz. Tāpēc labi saprotu cilvēkus, kuri atsakās no laimes būt par kāda četrkājaiņa pasauli un liedz to arī saviem bērniem. 

Kad mana pieaugusī meita pārcēlās dzīvot uz Rīgu, suņa ieviešanas jautājums, šķiet, atkrita pats no sevis – kādu dzīvnieku lielpilsētas centrā?! Bet tad uzkrita pandēmija, sākās mājsēde, un ne vienu vien sagūstīja dzīves apnikums, bezcerība un bezjēga. ,,Es tomēr ņemšu suni,” meita paziņoja. Obligāti no patversmes (viņa man pasaules glābējas tips). Tētim tikai jāaizbrauc pakaļ. Ak tu mī un žē! 

Zinu, ka meita ir ļoti atbildīga, apzinīga. Arī apņēmības viņai netrūka. Apgalvoja, ka visu līdz pēdējam esot simtreiz pārdomājusi, un ar visu tikšot galā. Atzīšos, ka tomēr šaubījos. Jo zināju, ko nozīmē liels dzīvnieks mājās! Taču tagad, kad suņu puika Tofu (vidēja izmēra, tomēr vairāk uz lielo pusi) jau pāris gadus ir kopā ar manu agrāk tik nopietno, bieži nomākto un nervozo bērnu, varu vienīgi pateikties Dievam, kurš atsūtīja pareizo lēmumu – četrkājainais draugs ir paveicis brīnumus. Un jā – viņi dzīvo netālu no centra. Daudzstāvu mājā. Un lieliski tiek galā! Trīsreiz dienā dodas pastaigās, draudzējas ar citiem suņiem un viņu saimniekiem, brīvdienās dodas ārpus Rīgas un nostaigā en-tos kilometrus. No plušķaina, īpatnēji smakojoša lutauša Tofu ir pārvērties par skaistuli, uz kuru, pēc meitas teiktā, smaidot atskatās pat suņu nīdējtantes. Inteliģents un gudrs dzīvnieks, kurš labi padodas dresūrai, ātri ielāgoja pilsētvides noteikumus un pacietīgi panes vientuļos brīžus, bez kādiem neiztikt, ja saimniecei kaut kur jāizskrien no mājas cilvēku darīšanās. 

Atbraucis uz laukiem, Tofu labprāt draudzētos ar Dingu, taču mūsu pavecā dāma to īsti nevēlas. ,,Tas jaunulis smird pēc pilsētas,” laikam domā un labāk redz Tofu ejam kā nākam. Katram savs raksturs, kā sunim, tā cilvēkam. 

Līdz citai reizei, draugi! 

Dzīvosim un mīlēsim cits citu – kā līdzīgos, tā atšķirīgos! 


P.S. Mūsu lutekle Dinga savos laukos un inteliģentais rīdzinieks Tofu grāmatu veikalā.