Viens ceļš visiem

Akcijas “Viens ceļš visiem” mērķis ir pievērst autovadītāju vērību tam, ka pa autoceļiem mēdz pārvietoties arī mazākaizsargātie satiksmes dalībnieki – velosipēdisti – un ka, viņus apdzenot, nepieciešams ievērot drošu distanci – vismaz pusotru metru. Kā stāsta velobraukšanas kluba “Latvian Cycling Girls” pārstāves, uz autoceļiem riteņbraucēju ir arvien vairāk.

Velobraukšanas kluba “Latvian Cycling Girls” pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe: “Mēs redzam arvien vairāk riteņbraucējus. Vai tie būtu iesācēji, vai amatieri, kas jau vairākus gadus trenējas. Bet skaidrs, ka trends nekur nepazudīs. Arī Eiropa šobrīd runā par to, ka velo būs būt, zaļais kurss, tas to visu paredz. Riteņbraucēju būs arvien vairāk. Īstenībā cilvēki arvien vairāk rūpējās par veselību. Riteņbraukšanas sports kā amatierim ir brīnišķīgs veids, kā sevi uzturēt fizsiki un mentāli formā. Te ir arī jāsaka, ka ļoti daudz autovadītāju mūs apsteidz ar saprotamu un drošu intervālu, nekādā veidā mūs neapdraudot. Tas ir ļoti patīkami. Aicinām atlikušos, kuri ir citādās domās, mācīties no labajiem piemēriem, respektēt riteņbraucējus. Mēs vairāk runājam par velobraucējiem, bet tas stāsts ir, ka ceļš visiem ir viens un mums visiem ir jāsadala būšana uz kopīgajiem autoceļiem. ” 

Nereti no pašiem autovadītājiem dzirdams viedoklis, ka riteņbraucēji, kuri uz šosejām aizvada treniņus, labāk varētu trenēties kādā sporta bāzē, piemēram, Biķerniekos. Te gan jāņem vērā, ka tas ne vienmēr iespējams. Piemēram, vasarās Biķernieku trasē notiek dažādi pasākumi, tādēļ riteņbraucēji šo sporta kompleksu treniņiem izmantot nevar.

“Latvian Cycling Girls” pārstāve Sveta Dreimane papildina, ka pa šosejām ir tiesīgi pārvietoties ne vien profesionāli riteņbraucēji, bet arī tie, kuri velosipēdu izmanto ikdienā, braucot uz darbu vai kur citur. Tiesa – visos gadījumos primārais ir drošība. “Protams, nevar satrenēties “Tour de France”, ja nebrauc šosejas treniņus. Taču tas nav tikai trakajiem velobraucējam. Tas ir jebkuram, kurš ikdienas gaitās pārvietojas. Kuram nav mašīnas, kurš dzīvo tālu no sabiedriskā transporta, kuram vienkārši gribas aizbraukt uz veikalu. Arī tas cilvēks ir pelnījis cieņpilnu attieksmi braukt pa šoseju. Viņš ir redzams, ir uzvilcis vesti, aprīkojis velo ar lampiņām. Ir redzams pa gabalu, turas attālumā no malas. Bet arī viņam gribas braukt droši, lai mašīna neaizskar un ar vēju nepaķer līdzi.” 

Daļai autovadītāju varbūt rodas jautājums, kāpēc velobraucēji nebrauc pēc iespējas tuvāk ceļa malai – gadījumā, ja veidojas kāda nepatīkama situācija. Šādi rīkojoties, velosipēda vadītājs varētu apdraudēt pats savu veselību un drošību, piebilst velobraukšanas kluba pārstāves. “Viņam nav nekādas iespējas paraut nost un iebraukt grantī. Pirmkārt, viņš iebrauks grantī, smiltīs, akmeņos, saslīdēs un nokritīs. Ja iebrauks dziļāk grāvī, tur vēl lielāks kritiens, lielākas traumas. Pabraukšana maliņā nav iespējama. Ja autobraucēji mēģina pārmācīt riteņbraucējus, braucot pēc iespējas tuvāk, lai pastumtu malā, tā nav pareizā stratēģija apmācībai, ” skaidro Sveta Dreimane.

Akcija “Viens ceļš visiem” tika aizsākta pagājušā gadā un vasarā velobraukšanas klubs rīkoja arī eksperimentu, kurā sabiedrībā zināmi cilvēki uz savas ādas izbaudīja to, kā tas ir, ja uz šosejas ar mazu intervālu pabrauc garām smagās automašīnas. Šajā eksperimentā piedalījās arī kravas auto vadītāji. Sveta Dreimane norāda, ka pēc šī eksperimenta autovadītājiem ir bjušas skaidras velobraucēju izjūtas.

Eksperimenta laikā velobraucēju lomā iejutās autobusu vadītāji, tie paši smago automašīnu šoferi. Tie, kas brauca pāros, viens no viņiem bija pie fūres stūres. Otrs sēdās uz velo. Sēšanās uz velo trenežiera tajā brīdī, kad brauc garām kolēģis, izskatījās, ka džeki aizdomājās, kā tas ir – būt tam velobraucējam šosejas malā.

Bet kāda tad būtu ideālā infrastruktūra velosipēdistiem? Paraugs tālu nav jāmeklē. Tas ir atrodams kaimiņvalstī Igaunijā. Zane Kalverša-Ķeņģe: “Tāds ideālais variants, ja mēs zīmējam ideālo pasauli, blakus visiem ceļiem iet veloceļš. Mēs runājam par veloceļu, nevis kopīgi apvienoto, kas ir nodalīts ar līniju no gājējiem. Ja es braucu sestdien pakaļ saldējumam, tas man ir lēnais izbrauciens, es mierīgi 10km/h braucu, iekļaujos arī gājēju satiksmē. Problēma ir, ja apvieno gājēju un velobraucēju celiņu, tur būs bērni. Nekad nevari prognozēt bērnus un nevarēsi braukt 20, 30, 40 km/h, ar kādu ātrumu stiprākie amatieri brauc treniņos. Tapēc atsevišķie ceļi, kādus redzam Igaunijā, kur ceļš pieder tikai velobraucējiem, tad viņi arī to sadala. Nav problēmu ar drošību un citiem jautājumiem.”

Savukārt Sveta Dreimane uzskaita vēl darāmos darbus, lai panāktu to, ka velosipēdisti iemanto citu satiksmes dalībnieku cieņu. “Runāšana, pārliecināšana, skaidrošana, iejušanās vienam otra ādā, iespējams, satiksmes noteikumu precizēšana, kur sadarbojamies kopā ar CSDD un strādājam pie tā, ka varētu noteikumos ieviest korekcija pret velobraucēju atrašanos, kādā attālumā viņš ir jāapdzen, kādi ir droši intervāli. Tas ir nākamais jautājums, ko ir vieglāk atrisināt ne ar tik lieliem finansiāliem līdzekļiem, kā infastruktūra.” 

Gadījumā, ja esat izvēlējušies doties braucienā pa autoceļu, atceramies par elementāru drošību. Izmantojam ķiveres un diennakts tumšajā laikā arī atstarojošās vestes.