Virs koku galotnēm. Darbs, kas dziedē dvēseli

Vairāk nekā 30 metru augstumā iedzeļ meža bite, bet pēc vanaga var noteikt pulksteņa laiku. Redzēti arī slavenie Valkas lācēni un satikta sirmmāmuļa, kura pa mežu mērojusi padsmit kilometru. Vēl var arī redzēt Munameģi un to, kā dienu no dienas daba veido ar vien jaunas gleznas - tie ir tikai daži no uguns novērošanas torņa dežuranta ikdienas mirkļiem, šo teju vai par sapņu darbu jau trīs vasaras ugunsnedrošajā periodā sauc Andris Āboliņš Valkas novadā. “Šodien baigais notikums bija, uzkāpu augšā, būdu slēdzu vaļā, meža bite iekož rokā un atslēga nokrīt lejā, un nevar skatīties uz leju, savādāk noreibsi. Un neredzēju, kur nokrita tā atslēga. Pirmo reizi tā pa trim gadiem. Bišķiņ no līdzsvara izsita.”

Andris stāsta, iepriekš strādāja fizisku darbu skolā, bet nav varējis to vairs izturēt. Ielicis sludinājumu avīzē, ka meklē sarga darbu un tad piezvanīja no mežniecības. “Tā kā sapņu darbs man sanāca un es ar prieku viņu daru. Nav pat runa par naudām, kā es draugiem smejos. Es esmu plusos ar visu to darbu. Atbraucot uz mežu, uzkāpjot augšā, enerģija uzreiz atjaunojas kaut kādā vienā stundā. Ja esi saguris vai kāds tevi sabēdinājis, nu, dvēseli dziedē tas mežs. Visas rētas sadziedē.”

Andris Āboliņš strādā Zīles uguns novērošanas tornī Valkas pagastā. Darba diena ilgt piecas stundas, bet tas atkarīgs no laika apstākļiem. Tornī jāstrādā piecas dienas, tad divas ir brīvas. Brīvdiena ir arī, kad līst lietus, zibeņo un vējš ir 12 metri sekundē. Torņa sarga pieredzē ir piedzīvots gadījums, kad ugunsgrēku izraisa zibens. Pērn tas iespēra purvā. Pašu brīdi gan neredzēja, bet ar kolēģiem noreaģēja ātri. Jau pēc dažām minūtēm cisternas bija ceļā. Nesen Andris gan redzējis kā zibens trāpa vairākus desmitus kilometrus attālajā Munameģī. “Iespēra zibens un aizdegās, bet to zibeni pavadīja ļoti stipras lietusgāzes un to visu notušēja. Tā nav mūsu apkalpojamā teritorija, tā jau ir igauņu, bet tur lietus un daba pati visu izdarīja. Bet to mūsu purvu es neredzēju, ka iespēra, tur tik redzēju, ka dūmi šaujas ārā - viens mākonis, otrs mākonis. Viņš tā izšauj, mežs nelaiž uzreiz ārā un pēc tam tādā lielā diapazonā to visu taisa.”

Tā kā apkārtnē ir arī zemes ceļi, Andris saka, lai lieki netērētu resursus, ir jāmāk atšķirt dūmus no putekļiem. Valsts meža dienestā piebilst, pieredzējuši torņu sargi jau ar otro, trešo gadu no augšas sāk arī pārzināt ceļus, uz kurieni tie ved un ir pat tā, ka pieredzējis torņa sargs jau pasaka vietu, kurā aptuveni deg. Pat nevajagot krustpunktu vilkt uz kartes. Esot augšā tornī, Andris Āboliņš rāda, kā tad degšanas vietas nosaka. “Piemēram, ir dūmi. Aptuveni nosaku piecus līdz septiņus kilometrus, kaut kur tā uz aci es nosaku, es notēmēju uz 60 grādiem. Zvanu dispečeram un saku, redzu dūmus, 60 grādi. Dispečers zvana uz nākamo torni, tas ir kaut kur Pedelē. Ko tu redzi? Viņš no sava torņa redz uz tik grādiem un viņi pa līnijām savelk trajektorijas kopā un krustpunktu atrod.”


Vienā nedēļā - aptuveni 135 eiro

Andris neslēpj, alga nav liela. Nedēļā tie ir apmēram 135 eiro. Būtībā mēnesī tā ir minimālā alga, bet sezonā viņš darbu apvieno ar ogu lasīšanu gan ceļā uz torni, gan atpakaļ. Par tām varot nopelnīt pat vairāk. Savukārt, ziemā viņš nodarbojas ar instrumentu nomu. Tas pieturot pie vietas, lai nav jādodas prom. “Pagājušajā gadā man arī dēls strādāja blakus tornī. Studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē Meža fakultātē. Sākumā gribēja iet uz jūrniecību, uzkāpa tornī, iemīlējās mežā un aizgāja uz LLU, bet šogad tas atalgojums laikam viņam nepatika un aizbrauca pa vasaras mēnešiem piepelnīties Somijā.”

 

Ne tikai gleznas, bet mākoņos var saskatīt ar burtus

Debesis mākoņos ik dienu veido skaistas gleznas, piebilst Andris. Tajos saskatījis visus ģimenes vārdu burtus. “Daba ir mākslinieks un katru dienu savu gleznu man uzglezno. Uzliec kaut kādu mīļāko dziesmu, piemēram, Prāta vētras “Debesīs” un sēdi un skaties tālumā. To nevar izstāstīt, kas tas ir. Ja kādam ir grūti dzīvē, lai nāk uz torni, viņš sadziedēs visas brūces un mīlas lietas.”

Pirmās divas dienas gan būšot bailīgi, tā vismaz bijis Andrim. Otrajā dienā, kad uzkāpis tornī vējš to tricinājis un sajūta bijusi līdzīga “jūras slimībai”. Bija pat doma, ka būs jāzvana 112, lai glābēji ceļ nost, bet kauns bija padoties un pēc pāris stundām, kā saka Andris: “Atlaida tas viss. Un vairāk tā nav bijis, kaut kā pārslimoju to augstuma slimību vai kā to vispār nosaukt.”

Andris Āboliņš savā viedtālrunī iemūžinājis daudz dabas skatu. Vienā no fotogrāfijām viņš rāda, ka blakus tornim koki aug tādā kā aplī. To skatu gan ne vienmēr redzot, tas atkarīgs no saules. 

 

Dabā var redzēt daudz un sāc to arī iepazīt

“Te es katru putniņu zinu. Divos te ir jāatlido vanagam baigam. - Viņam ligzda tur kaut kur ir? - Jā, un pēc viņa pulksteni var nomērīt un, ja es viņu neapskatos un nepaskatos ar binokli, viņš mani pasauc parasti, noķērcās.”

Viņš arī redzējis slavenos Valkas lācēnus. Tie bijuši vien četru kilometru attālumā, pat gaidījis viņus, bet netālu ir Gauja un tai pāri nav peldējuši. “Ņēmās tai pusē Gaujai un uz tejieni neatnāca, tā kā nesanāca, bet domāju, nu, redzēšu. Nepeldēja pāri, kaut gan lāčiem patīk ļoti peldēt. Tur ir vesels stāsts par viņiem. Nezinu vai to varu stāstīt, bet tie sēņotāji bija pieradinājuši tos lāčus, no mazotnes ar maizītēm baroja.”

Daloties savos piedzīvojumos, Andris arī stāsta, ka, piemēram, ogotājiem un sēņotājiem tornis ir kā orientieris. Ja apmaldas, tad nākot uz torni. Un vienā no savām maiņām saticis arī kundzīti ļoti cienījamos gados. “Nokāpu lejā, skatos - tantiņa pienāk pie mašīnas. No Vijciema. Vijciems no šī torņa ir 13 kilometrus. Tantiņai 90 gadi, ogojot viņa atnākusi. Salasījusi spainīti ar ogām. 90 gados pa mežu, tas nav tā, kā pa ceļu iet. Tas ir diezgan grūti, un viņa vēl ar kājām taisās iet uz Valku pie meitas. Iedomājies, kāda izturība 90 gados. Es viņu aizvedu, un viņa pa ceļam teica: “Tu, zini, dēliņ. Es vēl vakardien biju ar savu draudzeni kopā ogas lasīt, tās mēs nodošanai, ar kombainu.” Tā kā divas dienas pēc kārtas, tā tāda veclatvieša izturība ir, ko daudziem jauniem vajadzētu pamācīties.”

 

Vai izzūdošs amats?

Par iespējamiem meža vai purva ugunsgrēkiem bieži ziņo iedzīvotāji, tāpēc dežurantus nolīgst vietās, kur torņi atrodas lielos meža masīvos un kur mazāka apdzīvotība. Pēc Valsts meža dienesta sniegtās informācijas, šobrīd Latvijā no 179 uguns novērošanas torņiem vien aptuveni pusei ir dežuranti - 87. Sezonas darbs un zemais atalgojums ir viens no iemesliem, kāpēc darbiniekus grūti atrast. Pērn 12 torņos darbu sāka 24 videonovērošanas kameras, kas situāciju mežos uzrauga attālināti. Tas ir pilotprojekts un sistēma ar vien tiek uzlabota, bet nākotnē uguns novērošanas torņu dežurantus varētu aizstāt tehnoloģijas. 


Foto: Freepik