Visiem trūkst, visiem vajag, kāpēc tiem skolotājiem vienmēr jātrokšņo?

Filozofam Ilmāram Šlāpinam ir dzeju krājums ar nosaukumu ,,Es nemāku, komatus”. Tie esot dzejoļi grūti audzināmiem bērniem. Ko tikai neizdomā, lai pievilinātu publiku! Bet atziņas labas. ,,Patiesībā jau nav nekādu bērnu,”  Šlāpins raksta. ,,Mēs piedzimstam kā cilvēki un nomirstam kā cilvēki, no sākuma daudz ko nezinām, beigās daudz ko neatceramies, bet visu dzīvi neko neprotam.” Par to arī esot viņa dzejoļi. Labi teikts, nudien, labi. Atbilstoši manām šā brīža sajūtām, bet tas būtu pārāk personisks stāsts, tāpēc bez zemtekstiem atgriezīšos pie acī iedurtā - nemācēšanas.

Es nemāku politiku. Nejautājiet neko par partijām, viņu vadoņiem un viņu naudām – nezinu, nemāku, neinteresē. Dzīve par īsu, lai zinātu visu. Kāds nesaprot, kā var neaizrauties ar makšķerēšanu, cits brīnās, ka apkārt staigā ļautiņi, kuri savā mūžā labprātīgi nav izlasījuši nevienu grāmatu. Tomēr, necik nezinot politiku, esmu apņēmusies uzrakstīt par pedagogu streiku, kas šonedēļ sašūpoja sabiedrību un sadalījis divās karojošās nometnēs – atbalstītājos un noliedzējo. Pie kam pēdējie rādās krietni agresīvāk noskaņoti par pirmajiem. Jēziņ, kādi komentāri ,,Facebook”! Piemēram, juriste Krista Milberga: 

,,Pirmdien bija jānoskatās, kā tūkstošiem emocionāli nelīdzsvarotu, agresīvu pedagogu barā skaļi bļauj, ar nepatiku un pat riebumu stāsta par sava darba ikdienu darbā ar bērniem un it kā nepietiekamo atalgojumu par darbu siltumā un ar materiālo nodrošinājumu. (..) viņiem jau tagad ilgstoši riebjas savs darbs un viņi diezin vai mīl bērnus, jo vardarbība skolās tikai pieaug.”

Tā. Kad izsakās katrs, kam nav slinkums, tad skolotājus jau mierīgi apvaino arī vardarbībā. Nešķirojot. Vienkārši nosaucot par baru. Jo, raugi, teicējam riebjas noskatīties, kā ,,tūkstošiem emocionāli nelīdzsvarotu, agresīvu pedagogu skaļi bļauj”. 

Cilvēku sašutumam, protams, var atrast iemeslus. Viņi, tā sacīt, nezina drēbi. Trakāk ir, ja drēbi nezina procesā tieši iesaistītie. Pat tie, kas pašā augšā, par ko jau pieminētajā feisītī raksta ļoti cienījama pedagoģe, kura, nudien, nav nekāda parastā bļāvēja – Rīgas Domes deputāte, gana daudz pieredzējusi Āgenskalna ģimnāzijas skolotāja Iveta Ratinika:  

,,Kā lielāko daļu no skolotāja darba ne KK, ne ministre neredz un nespēj saprast, kas, velnsparāvis, ir tarifikācijas, ko tie skolotāji vēlas, ko netic mums, malacīšiem, uz vārda un mūsu smukajām tabuliņām un lozundziņiem, tā arī lielākā daļa no gandarījuma viņiem, ekseļu un lielo skolu-kombinātu mīlētājiem, iet secen. Laba izglītība, muļķi, ir tā, kam ar jūsu izkašņāto (nē, tas nav pilnveidots) saturu nav nekā kopīga. Tā ir tas, kas notiek, kad visās glaunajās skolās pazūd internets. Tā ir tad, kad redz katru no skolēniem pa vienam, nevis kā daļu no bara, aizmirstot par visiem reformu jaunvārdiem. Man šodien vesela klase atnāca pateikt paldies. Ne saukti, ne aicināti, ne gaidīti, ne viņiem tas ko mainīs. Paldies par diviem mēnešiem, kad aizvietoju viņu skolotāju (un tad nemaksā ne par gatavošanos, ne labošanu, tikai "aci pret aci" minūtēm). Un tas viss paliek aiz kadra. Strādājot tās 27 kontaktenes nedēļā, palaidu garām īsto brīdi pieteikties streikam. Un par to pašai kauns. Jo, godīgi sakot, tieši šodienas komunikācijas dēļ MK ir to streiku pilnā apjomā pelnījuši. Stilam diemžēl ir nozīme, gan paldies, gan fui, valdība, sakot.” 

Savā turpat trīsdesmit gadus ilgušajā skolotājas darba epopejā esmu pieredzējusi visādas lietas – gan to, kā mūsu nelielā lauku vidusskola pārtapa par Lauku reģionālo ģimnāziju, un to apmeklēja bērni no turpat trīsdesmit apkārtnes pagastiem, gan to, kā viņu skaits pamazām neglābjami  saruka, un skola atgriezās pie sākotnējā nosaukuma. Valdības tuvredzīgās politikas dēļ (un tikai!) demogrāfiskie jautājumi nepiedodami ilgi bija atstāti pašplūsmā, tāpat kā tagad tiek imitēta (un tikai!) lielā rūpe par ,,sagrautās izglītības sistēmas” atjaunošanu un attīstību. Nauda no Eiropas nāk, tā ir jāapgūst, jāizdala un jāpārdala. Augstajos kabinetos darba duna nenorimst, bet kāds no tā labums cilvēkiem? Reorganizējam, sakārtojam, pārsvarā likvidējam. Izglītības ministrijas radītais vispārējās izglītības finansējuma modelis "Skolēns pašvaldībā" nosaka, ka valsts budžeta dotācija izglītībai tiek pārskaitīta katrai pašvaldībai, kuras tad arī ,,sadala finansējumu skolām saskaņā ar likumā noteiktajām normām un individuāliem apsvērumiem par līdzekļu efektīvu izmantošanu esošajā skolu tīklā”. Individuāliem apsvērumiem! Nu top skaidrs, kāpēc pašvaldību ierēdņi tik bieži un mīļi apciemo nabaga mazās skoliņas, kuras grasās ,,sakārtot”. Viņiem iedalīta nauda, un tā jāliek lietā daudz perspektīvākos projektos, bet tādas nelielas mācību iestādītes nav lēts prieks. Tur infrastruktūra jāuztur, elektrība jāapmaksā, autobusi jādzenā, skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem vajag algas… Kādas lauku skolas? Dotēt tāpēc vien, ka apkārtnes iedzīvotājiem izdevīgāk? Ka lauku bērniem bieži ir grūtības iejusties un iekļauties pilsētu ,,kombinātos”? Ka mums šeit mācās pārāk daudz bērnu ar speciālām vajadzībām un īpašām programmām, kuriem lielajās pilsētskolu klasēs vienkārši nav ko darīt, tad jau labāk palikt mājās un neiet uz skolu vispār? Uztraukumam par vispārējo izglītības līmeni, kas lauku skolās zemāks, protams, ir pamats. Kur lai paliek audzēkņi, kurus augstās prasības pilsētu mācību iestādēs vienkārši izspļaus un atstās uz ielas? 

Nesen kāds draugs stāstīja par vienu no Rīgas piepilsētām. Eiropa gatava piešķirt līdzekļus (lielus, protams, lai neteiktu, ka milzīgus, un kura pašvaldība gan atteiktos?) jaunas, modernas vidusskolas būvniecībai, tikai ar nosacījumu, ka jaunizveidotajai izglītības iestādei jābūt ar 90% audzēkņu piepildījumu. Bet bērnu ta’ nav! Nekur jau viņu vairs īsti nav, lauki tie vai piepilsēta. Rezultāts? Visas apkārtnes nelielās skolas (un nepavisam ne atpalikušās, neperspektīvās utt., bet gan normālas, labas vidusskolas), neskatoties ne uz ko, tiek likvidētas, lai potenciālie audzēkņi saplūstu tai vienā, tai lielajā monstrā, kas pašvaldībai tik izdevīgs, naudu nesošs objektiņš. Kā ar bērniem? Vecākiem? Bez darba palikušajiem pedagogiem? Kuš, draugi! Tā ir skolu tīkla sakārtošana, neesat taču tādi atpakaļrāpuļi, ka nesaprotat! 

Runājām arīdzan par streiku, un vienas sabiedrības daļas viedoklis ir nepārprotams. Nu ko tie pedagogi var mūžam gaudot par savām algām? Tak dod jau dod, ik pa laikam kāds kaut ko piešķir, vismaz tā no malas izskatās, bet šiem – kā nav, tā nav labi. Atkal sacepušies. Kuram tad šoslaikus viegli? Kuram naudas par daudz? Visiem trūkst, visiem vajag, kāpēc tiem skolotājiem vienmēr jātrokšņo? 

Pieredzējusī skolotāja Aisma, kas sevi sauc par ,,učeni ar suni starp Rīgu un laukiem” twitterī ierakstījusi (citēju tuvu tekstam): ,,Laikam man tomēr ir ko teikt par streiku, reformām un ikdienu skolā. Sāpe dikti liela. Sāksim ar to, ka man patīk darbs skolā. Taču - slodze un pārslodze. Streiks principā bija par šo. Katru dienu ar normālu valodnieka slodzi ( ap 25-28 kontaktstundām) ir jāpieņem lēmumi, ko varu un ko nevaru izdarīt. Jo VISU paveikt nav reāli arī tad, ja vispār neguli. MAN VISS JĀVEIDO PAŠAI. Jālabo, jāplāno, jāatlasa. Manā jomā nav nekā, ko vienkārši paņemt un izmantot. Gatavojoties stundām vidusskolā, uz galda 3-5 grāmatas... Tas, protams, ir aizraujošs process - domāt, meklēt, radīt. NEAPMAKSĀTS. Streiks ir par šo! Pamaniet tos darbiņus, ko darām, lai ietu stundās! Vēl. Ne jau no skolas izmēriem ir atkarīga kvalitāte. Šis ir skolotāju – personību laiks. Un pēdejais - attieksme pret skolu. Gan no pašiem, gan sabiedrības, gan valdības, kurā labā roka ar kreiso bieži nesatiek. No viens puses taisām super lielās mācību iestādes, no otras pieprasām individualizāciju, labbūtību, problēmbērnu integrāciju utt. Kā tas ir reāli iespējams?! Rēķinot naudu uz skolēnu, lielās skolas ir saplānojušas un īsteno daudzas labas lietas – dala bērnus grupās, māca kādu papildus valodu. IZM tagad vēlas to izjaukt, mainot finansējuma aprēķinus? Arī projektā ,,2030” ir labas idejas. Taču steiga un pavirši veiktais darbs to visu noskalo podā. Man ir pārliecība, ka nauda ir izsaimniekota. It kā varētu vēl strādāt, bet – cik ilgi un kāpēc?!” 

Pieredzējušie pedagogi vēlas iet prom no darba. Jauno, kas nāktu vietā, nav. Kur tas aizvedīs mūsu izglītību? Čakšas kundze sapņo, ka pedagogam drīzā nākotnē esot jākļūst par vienu no pieprasītākajām profesijām. Tādā situācijā kā tagad, kad katram bez brillēm redzams, ka skolotājus mierīgi drīkst pasūtīt kādas mājas tālāk, viņu lūgumiem neatsaukties, viņus pārslogot, bet par samaksu domāt – gan jau, kad citas lietas sakārtosim, lai paciešas vēl? 

Nu jau laiciņš, kopš esmu pievērsusies rakstniecībai un skolu lietām padziļināti līdzi nesekoju, tomēr kā sabiedrības loceklis nevaru nejust, cik pedagoga profesijas prestižs ir kritiski zems. Kādi sludinās, ka tā ir pieredzējušo skolotāju vaina. Sak, vecie izdeguši, noguruši, viņiem trūkst azarta, vairs negrib strādāt. Vārdu sakot, augšpieminētās juristes vārdiem izsakoties, tas ,,emocionāli nelīdzsvaroto, agresīvo pedagogu bars”, kura dēļ neesot arī kvalitātes. Lai jaunie nāk vietā, un tad viss mainīsies! Gribot negribot jābrīnās par tādu naivumu. Parādiet tos jauno cilvēku tūkstošus, kuri vēlas studēt pedagoģiju šādos apstākļos! Augstprāši un nievīgie no malas lēš, sak, daudziem taču nepietiek, daudziem gribas labāku algu, kāpēc tikai pedagogi streiko? Jā, kāpēc gan? Varbūt tomēr darbojas likums par pēdējo pilienu, kas liek šķidrumam plūst pāri trauka malām, kad mērs ir pilns? Ak vai, es taču nesaņemu par viņiem vairāk (saņemu mazāk), man arī slikti maksā, bet es nestreikoju! Es paciešu darba devēju, priekšnieku, īpašnieku bosingu, nevērīgu attieksmi, solījumu nepildīšanu, darba drošības prasību ignorēšanu, bet šie, palūk, sadomājušies, ka ir pārāki, un protestē! 

Šeit tomēr gribu iebilst – piedodiet, bet jā. Skolotāji IR pārāki, jo tieši viņu rokās ir mūsu nākotne. Šodien pedagogs vairs nav tas pats, kas bija pirms pārdesmit gadiem. Viņam jāprot un jāvar gan integrēt, gan gratulēt, gan vēl nezin ko, tātad pašam nemitīgi jāmācas, jāpapildinās, bet – pa kuru laiku, no kādiem līdzekļiem? Atšķirībā no citām mērdētajām profesijām viņiem ir apnicis, ka viņus pazemo. Streiks nav labi, un tomēr. Ja izdosies pedagogiem, tad varbūt izdosies arī citiem. Streiks ir viens no veidiem, kā atgādināt valdības valdošajiem personāžiem, ka viņi ir atrauti no realitātes. Latvija daudzējādā ziņā atpaliek no citām valstīm tāpēc, ka ļaudis paši atļauj, lai viņus māna un izmanto. Var atbalstīt vai, gluži pretēji, kaismīgi noliegt streikošanu, taču fakts paliek fakts – ja mēs paši kā tādi vientiesīgie, miermīlīgie antiņi izmaiņas neprasīsim, tad to arī nekad nebūs.  


P.S. Žurnāliste Daiga Kļanska trešdien soctīklos ierakstījusi:   

,,Šogad vidusskolu absolvē pirmie skolēni, kas apguva jauno "Skola2030" saturu. Šodien (!!!) valdība piešķir 650 000 eiro mācīšanās stratēģiju izstrādei bioloģijai un ķīmijai vidusskolā.” 

Nu tad pasakiet, streika pretinieki, vai tas ir normāli?! Un cik ilgi ir jāciešas un par tādām lietām jāklusē?”


Autoru personiskais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas nostāju.