Zanda Rubene: “ Tagad ļoti grūti noteikt, kas ir pusmūžs”

Latvijas Universitātes profesore un vadošā pētniece Zanda Rubene šobrīd raksta grāmatu par digitālo bērnību. Raidījumā “ Personības kods” viņa daudz stāsta par šo savu pētījumu, arī piemin  jēdzienu “digitālie zīdaiņi”. Digitālie zīdaiņi ir tā paaudze, kurai jau no astoņu mēnešu vecuma viena no iecienītākajām rotaļlietām ir viedtālrunis vai planšete. Kas šajā sakarā būtu jāzina vecākiem? Arī par to runāsim raidījumā. 

Taču Zandas interešu lokā ir arī citas sabiedrībai svarīgas un aktuālas tēmas.

Viena no tām - kā mūsdienās mainījies dalījums paaudzēs. Ar ko šodienas piecdesmitgadnieki atšķiras no saviem vecākiem tajā dzīves posmā? Vai tiešām mūsdienās cilvēkam, kuram nav nopietnu saslimšanu, būtu jādodas pensijā jau drīz pēc sešdesmit? Pateicoties modernajai medicīnai un izpratnei par dzīves kvalitāti, šodien dzīvojam ilgāk un labāk. Agrākais visai striktais dalījums paaudzēs vairs nedarbojas. Ja cilvēks rūpējas par savu veselību viņam ir iespēja dzīvot ilgi – līdz pat deviņdesmit plus gadiem, tāpēc loģika, kas darbojās vēl pirms kāda laika, tagad vienkārši vairs nav aktuāla.  Ne velti daudz tiek runāts par sudraba ekonomiku. Tas, kā stāsta profesore, ir jēdziens, kuru attiecina uz cilvēkiem, kuriem jau “sirmums aiz ausīm.”

“Tagad vairs cilvēki nedrīkst tikt uzskatīti par veciem piecdesmit piecu un sešdesmit gadu vecumā, viņiem ir vēl trīsdesmit dzīves gadi priekšā, no tiem, iespējams, divdesmit ļoti aktīvas dzīves gadi. Mana mamma aizgāja pensijā piecdesmit piecos. Tas nozīmē, ka (tad, ja pensijas vecums nebūtu palielināts) arī man jau drīz būtu jāiet pensijā. Bet es, pirmkārt, to negribu, tas ir skaidrs. Un otrkārt - iedomājieties, ko nozīmē valstij uzturēt lielu sabiedrības daļu trīsdesmit vai pat četrdesmit gadus? Kamēr tas bija izņēmums, nevis likumsakarība, to varēja izdarīt. 

Sudraba ekonomika nozīmē to, ka domājam par grupu 60 plus, kā  darbaspēku, kā sabiedrības grupu, kura iegūst jaunu profesionālo kvalifikāciju, un vēl var strādāt līdz septiņdesmit un septiņdesmit piecu gadu vecumam. Tā kā mums Latvijā darba tirgus pašlaik ir “karsts”, visur trūkst darbinieku, jau dzirdam, ka daudzviet profesionāļi tiek aicināti atpakaļ strādāt savā nozarē. Starp citu, pasaulē ir ļoti populāras senioru universitātes, kurās cilvēki iegūst citu izglītību vai kvalifikāciju, ja tas nepieciešams.” 

“Bet, ja runājam par piecdesmitgadniekiem,” stāsta Zanda,” tā vispār ir ļoti īpaša grupa. Pētījumi atzīst, ka īsti nevienam nav skaidrs, ko ar to piecdesmitgadnieku šobrīd iesākt. Viņš šajā dzīves posmā nav ne jauns, ne vecs. Nevar saprast – inovatīvs vai neinovatīvs, vai prot ar tehnoloģijām atbilstoši darboties, vai tomēr ne. Un tamlīdzīgi. Šobrīd ir tāds pārmaiņu laiks, kur redzam, ka vispār mainās paaudžu attiecību loģika. Un nu jau tas piecdesmitgadnieks, kuram bērni jau ir izauguši – viņš var precēties otrreiz, viņš var iegūt citu izglītību – faktiski otra dzīve ir vēl garantēta. Viss atkarīgs no paša attieksmes un izvēles. Ja tu izvēlies būt vecs, tad tu tāds arī būsi.“

Bet kā visi šie gaišie stāsti par sudraba ekonomiku iet kopā ar faktu, ka daudzi cilvēki šajā vecumā, kuru joprojām mēdz dēvēt par pirmspensijas, sociālajos medijos dalās ar sāpi, ka nevar atrast darbu?

“Darba devējiem jāmaina attieksme, jādomā par dažādības menedžmentu! Bet taisnība, katrs otrais – gan jauns, gan vecāks darba ņēmējs Latvijā ir saskāries ar vecuma diskrimināciju. Jaunieši – jo tiek uzskatīti par pārāk jauniem un nepieredzējušiem. Cilvēki no 55 uz augšu - ar to, ka it kā ir šajā pirmspensijas vecumā. Bet diskriminācija ir arī tad, ja jauna sieviete atgriežas darbā un viņai uzdod jautājumu : “Vai jūs grasāties vēl dzemdēt?”. 

Darba devēji agri vai vēlu to sapratīs, ka attieksme ir jāmaina, uzskata profesore. Un uzsver, ka mums visiem jāmācās būt daudz elastīgākiem, domājot par šīm, ar dažādu paaudžu līdzās pastāvēšanu saistītajām  tēmām. 

( “Personības kods” katru trešdienu plkst.21.25 kanālā ReTV, atkārtojums - svētdienās plkst. 20.00.)