Piebalga iesnigusi. Ik rītu mostamies kā Ziemassvētku pasakā. Dabas gleznotāja krāsu paletē vairs gandrīz tikai balts, melns un tikai mazliet no pelēkā. Kaut dzīvē viss būtu tik vienkārši! 

Naktī pieeju pie loga. Pilnā mēness ēnā pret balto sniegu spokojas mājas un koki. Laika prognozes sola katra savu – viena, ka Vecgada vakarā zaķim no sala acis sprāgšot no pieres laukā, cita, ka piedzīvosim atkusni. Tikmēr Sniega māte lēni kaisa savus debesu miltus pār aizmigušo cilvēku pasauli, un vieglā salā sastingušais klusums aijā mieru. Kāda svētība – balts miers!  

Interesanti, ko cilvēki domā, skatoties, kā aiz loga snieg. Mācu mazdēlam priecīgu dzejolīti par sniedziņu - cik ļoti visi, visi to gaida un kā ,,visus sniedziņš ielīksmo”. Tikmēr soctīklos daudzi apvienotā korī vaimanā, ka ienīst aukstumu, sniegu, ledu un ziemu vispār. Lielākie nīdēji, kam naudas gana, kā gājputni aizceļo uz siltajām zemēm, kaut uz nedēļu, kaut uz divām, bet ,,pārlaist to šausmīgo Latvijas ziemu”. Atceros, man arī reiz iegadījās būt Arābu Emirātos pašās gada beigās. Karstums bezdievīgs, saule izsvilinājusi pēdējo saulespuķi, kurai gan pievilkta laistāmā caurulīte (katrai panīkušai puķei sava), bet ko gan līdz tas mazais mitrumiņš, ja zeme kā māla klons un cepiens nebeidzas ne dienu, ne nakti? Gājām plunčāties jūriņā. Bija jauki, bet kaut kāds iekšējais pulkstenis nezin kāpēc sāka čerkstēt, sak, ko tu, mīļā, decembra mēnesī siltā ūdenī līdz kaklam ielīdusi, dari? Ziemā ir jāietinas mīkstā pledā, vilnas zeķes kājās un zem segas, nevis pa karstām smiltīm jālēkā. 

Ja godīgi, tad īsti nevaru saprast, esmu vai neesmu sniega cilvēks. Bērnība ar bērna priekiem par pirmo sniedziņu jau sen aiz kalniem, arī sniegavīru velt un pikoties līdz spēku izsīkumam vairs negribas. Kādi mēs toreiz, augu dienu dzīvojušies pa lauku, nācām mājās – cimdi un cepures slapji, biezās vilnas bikses aplipušas sniega pikučiem, kājas kā ledus un mammas šausmās. Ēdām lāstekas, būvējām sniega cietokšņus, laidāmies ar koka ragaviņām no kalna, slidojām uz katras aizsalušas peļķes. Kur tas viss palicis? Mazbērni labāk tup pie televizora, vienus mamma ārā nelaiž, jo mazi vēl, omai slinkums rosīties. Labi, ka izskrienas dārziņā, tur jautrības netrūkst. Kamēr es, kad snieg, visbiežāk raizējos par to, kā izšķūrēt pagalmu un, mīļie, kas atrodas ceļā, ir drošībā. Nekādas romantikas! Taču viens ir absolūti skaidrs – tā ir liela laime, ka savā mīļajā Latvijā varam piedzīvot visus četrus gadalaikus. Lai cik skarbi kādreiz klātos, bez sniegotas un aukstas ziemas noteikti būtu mazāks prieks par plaukstošu pavasari.   

Piedodiet, ka tik daudz par sevi, bet gribas pieminēt, ka sniegam ir īpaša nozīme arī manās rakstnieces gaitās. Jo mana pirmā romāniņa nosaukums bija ,,Sauc mani sniegā”. To izdeva Lauku Avīzes apgāds 2004. gadā. Pēc tam, kā saka, maisam gals bija vaļā. Pašai par lielu pārsteigumu mans uz labu laimi Lata romānu konkursam iesniegtais sacerējums kļuva par uzvarētāju 55 iesniegto darbu konkurencē, un es kā autore balvā saņēmu 3000 latus! Kad tagad padomā – kādi laiki piedzīvoti! Pašiem bija savi latiņi, dzīvojām zaļi, iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO. Nevienam pat prātā nenāca, ka kādudien tepat kaimiņos varētu izcelties reāls asiņains karš. Manai paaudzei karš bija vēsture, par ko stāstīja PSRS vēstures priekšmetā vidusskolā (labi atceros biezo, pelēkos vākos iesieto grāmatu, kuras paragrāfus dažreiz iekalām no galvas). Tās bija filmas, patriotiskās dziesmas un skolas aģitbrigāžu uzvedumi par visādiem pavļikiem morozoviem un citiem varonīgiem cīnītājiem. Ja arī kaut kur pasaulē izcēlās militāri konflikti, tad tie notika ,,kaut kur tur, kaut kur ārpusē”, un dzīvojām ar pārliecību, ka mūs nekad un nemūžam nekas tāds neskars…

Bet atgriezīšos pie rakstnieces karjeras pirmsākumiem, kas aizsākās ar romāniņu par necaurredzamā sniegputenī uz lauku ceļa avarējuša vietējā maršruta autobusa pasažieru pārdzīvojumiem. Ievadā esmu rakstījusi: ,,Sniegs ir kā prieks. Sniegs ir kā gaisma un miers. Atceries, kā tu bērnībā gaidīji pirmo sniegu? Katru vakaru, degunu pie rūts piebāzis, cerēji ieraudzīt ilgoto brīnumu, kad zeme no melnas pārtaps baltā un radīsies ceļš, pa kuru atbraukt Salaveča dāvanu kamanām… Kopā ar sniegu atnāk gaisma, jo, kad sāk virpuļot pārslas, mēs arvien gaidām brīnumu.” 

Sniegam piestāv brīnuma gaidīšana. Palūk, kādus ticējumus atradu! Lai saglabātu mūžīgo skaistumu un pievilcību, vienu reizi sezonā jāizkausē sniegs un šajā ūdenī jānomazgājas pie spoguļa. Pēc tam jāpaskatās uz sevi spogulī un jāpasmaida. Brīnums nodrošināts! Un vēl. Ja sniegotā naktī sapnī redzi karstu vasaru, tas nozīmē, ka drīzumā sagaidīsi kādas ziņas. Lai tās būtu labas, pamostoties jāpieskaras savam degungalam un pārliecinošā balsī jāpasaka: ,,Gaidu labas ziņas!”. Smieklīgi? Kurš brīnumiem netic, tas brīnumus nepiedzīvo.  

No rīta izeju laukā ar suni - tik daudz pēdu svaigajā sniegā! Neesmu liela pēdu pazinēja, taču redzu - tur zaķis ļepatojis, lauku šķērsojušas stirnas ar saviem šķeltajiem nagiem, savās gaitās steidzies kāds mazāks čāponītis, varbūt lapsa, bet varbūt peļu junkurs. Varbūt suns, bet ja nu vilks? Krustu šķērsu sniedziņš nopēdots. Citā gadalaikā pat neiedomātos, ka tik daudz slepenu staigātāju klejo pa zināmajām vietām, ko tagad redzu savām acīm. 

Puteņo, un svaigs baltums katru nakti uzrodas no jauna. Katru rītu jaunas pēdas. Sniegs nokusīs, pēdas pazudīs. Kā pazūd viss. Pagātnei pāri sasnieg gadi, nodzēšot takas, pa kurām šodien staigājam. Pēc laika nevienam nebūs ne jausmas, ka tādas bijušas. Tāpēc jāpiekrīt teicienam, ka nozīme ir tikai mirklim. Tam, kuru tagad piedzīvojam. 

Jo visas pēdas, 

ko cilvēks spēris uz zemes, 

reiz aizslauka laiks. 

Un visas bēdas, 

kas lauzušas sirdis,

reiz sadziedē laiks.

Laiks atver jaunas durvis.

Un laiks tās aizver, 

kad pienācis laiks…

Sniegotam laikam piestāv pasakas, kurās daudz labestības un dvēseles baltuma. Īstais brīdis pārlasīt Kārļa Skalbes ,,Kaķīša dzirnavas” un atcerēties visbiežāk pieminēto teikumu. ,,Kāpēc vairot sāpēs? Lai vairojas labāk prieks,” saka Kaķītis, kuram tik daudz pāri nodarīts. Atceros, aktieris Gundars Āboliņš, ciemodamies Skalbes muzejā ,,Saulrietos”, reiz atzinās, ka uz klausītāju vēlēšanos esot gatavs nolasīt jebkuru no pasakām, tikai ne šo, jo bez asarām to nespējot izdarīt. 

Kāpēc vairot sāpes? Nu tiešām – kāpēc? Bēdas un nelaimes savu upuri tāpat atradīs. Bēdas cilvēku grauj, ar tām smagi jācīnās. Kurpretī prieks ir kā enerģijas baterija, kas rada dzīvotprieku un vairo optimismu. Laimīgi tie, kuri piedzimuši ar ,,prieka gēnu” azotē. Jo spēja priecāties, kā izrādās, nav nemaz tik pašsaprotama. Atrodas pat tādi, kas baidās no prieka. ,,No rīta smejies, vakarā raudāsi.” ,,Nesapriecājies par daudz, ka nepiesauc nelaimi.” Nu dikti latviski izklausās, vai ne?

Sniegotam laikam piestāv arī izrotātas egles, košas lampiņu virtenes un daudz gaismas, kas neļauj tumsai vaļu. Gaidot Ziemassvētkus, Piebalga pamazām iemirdzas arvien spožāk. Katrā pagastā ir sava lielā egle, veikali, kantori un daudzas citas darba vietas sakoptas un izpušķotas. Ļaudis grezno savas mājvietas un iededz sveces Adventes vainagos, gaida ciemos Ziemassvētku rūķus. Sniegotam laikam piestāv labsirdīgas  radībiņas. Jaunpiebalgā jau kuro gadu aktīvi uzdarbojas Gaujas rūķi, kas ar priekšnesumiem, ziķerīgām izdarībām un rūķisku atmosfēru iepriecina gan mazus, gan lielus, savukārt Vecpiebalgas rūķi ir cilvēku kopa, kas apvienojusies, lai nodarbotos ar labdarību. Par visu, ko viņi vairāku gadu laikā jau paguvuši izdarīt, īsos vārdos nemaz nevar pastāstīt. Un arī nevajag, jo labdari paši sevi nevēlas reklamēt. Labais atnāk klusi, sasnieg kā sniegs. Daudziem no tā kļūst silti. 

Vecais gads Piebalgā vēl mīņājas pa balta sniega kupenām, pamazām čāpodams uz Aizgājuša Laika Valstības vārtu pusi. Lai visiem miers un prieks lielām riekšavām!