Traģiski satiksmes negadījumi ļoti reti ir patiešām negadījumi. Visbiežāk smagās avārijas ir pašu autobraucēju apzināts riskants manevrs – nepārdomāta apdzīšana, nepareizi izvēlēts ātrums, ceļa zīmju ignorēšana un daudzas citas visnotaļ izplatītas lietas. Starp citu, tajā skaitā pagriezienu nerādīšana var un ir par iemeslu ļoti smagām avārijām un Latvijā tas ir jo īpaši izteikti.
Tā ir galvenokārt sabiedrības nolaidība, jo tūkstošiem autobraucēji interneta dzīlēs aģitē pārkāpt noteikumus, neievērot ātrumu vai pat izvēlēties braucienu pie stūres alkohola reibumā. Ar savu atbalstu un piesardzīgo braucēju noniecināšanu mēs radām ilūziju, ka pārgalvība, visatļautība un bravūra uz koplietošanas ceļiem ir norma. Ar to, ka ļaujam kādam vadīt auto bez tam atbilstošiem dokumentiem un tiesībām, un sajūsmināti ķiķinot, kad spidometra stabiņš pakāpies pāri saprāta robežām.
Lai kā būtu ar avārijām un traģiskām sekām, jebkura autobraucēja un jebkura cilvēka pienākums ir nekavējoties sniegt maksimāli iespējamo palīdzību nelaimē nonākušajam. Kā minimums tas ir zibenīgs zvans glābējiem, kuri organizēs gan medicīnisko palīdzību, gan visu nepieciešamo.
Pat ne katrs medicīnas augstskolas students var aukstasinīgi noskatīties uz pacienta pāršķelto vēderu operācijas zālē, tādēļ daudzi vai nu izvēlas ne tik asiņainu virzienu vai pamet medicīnu vēl lāga nesākuši. Tieši tāpat mēs nevaram sagaidīt, lai jebkurš avārijas vietai tuvumā esošais spētu pietuvoties smagi savainotam cietušajam. Taču, kā liecina prakse un pieredze, reti kuram šādas ainas izsauc nepatiku, ja reiz var netraucēti filmēt ne tikai avārijas kopskatus, bet pat bojā gājušos un cietušos.
Ja paveramies no likuma viedokļa, tad vispirms filmēt, izvietot video sociālajos tīklos un tikai tad izsaukt palīdzību ir pielīdzināms apzinātam noziegumam. Jācer, ka tiesībsargājošie dienesti arvien drošāk un pārliecinošāk sauks pie atbildības tos, kuriem daži papildus klikšķi internetā ir svarīgāki par cilvēka dzīvību.
No morālā jeb ētikas viedokļa raugoties šāda rīcība ir klajš spļāviens cietušo, bojāgājušo un viņu tuvinieku virzienā. Vēl jo vairāk – izmantojot cilvēku bezspēcību konkrētā situācijā. Negribētos pat iedomāties, kā ir ieraudzīt sociālajos tīklos savu dēlu, māsu vai vīru mokoties pēdējos agonijas impulsos! Tā ir lieta, ko nedrīkstētu novēlēt pat ienaidniekam.
Un, visbeidzot, datu aizsardzība, kas mūsdienās ir izvirzīta prioritārā lomā. Neviens likums neaizliedz filmēt. Protams, pēc tam, kad izdarīts viss iespējamais, lai glābtu cilvēku dzīvības. Likums neparedz atļaujas nepieciešamību, lai filmētu vai fotografētu sev apkārt notiekošo, ja vien to neaizliedz citi likumi. Piemēram, par stratēģiski svarīgu objektu vai personu iemūžināšanu. Šādas izpriecas mums neviens aizliegt nevar, ja to atļauj mūsu pašu sirdsapziņa.
Taču neviens cilvēks ar atpazīstamu seju, automobiļa numura zīme vai jebkas cits, ko sargā datu aizsardzības likums, nedrīkst parādīties publiskā telpā, kas nenoliedzami ir sociālie tīkli. Iespējams, nevainīgi uzņēmumi ar cilvēkiem fonā nevienam iebildumus necels, taču konkrēti cilvēki, nerunājot par nepilngadīgajiem, internetā var nonākt vienīgi ar rakstisku konkrētās personas atļauju!
Apkopojot ieguvumus no šāda amatiera video varam secināt, ka:
Datu valsts inspekcija var uzlikt sodu līdz pat 20 miljonu eiro vērtībai vai četrus procentus no apgrozījuma, ja publikācija nesusi ienākumus!
Tuvinieki var prasīt kompensāciju par morālo kaitējumu – tiesu prakse Latvijā to atzīst.
Ja video ir īpaši cinisks, ar mērķi noniecināt vai izsmiet upuri, to var kvalificēt kā publisku vardarbības vai cietsirdības slavināšanu vai tuvinieku aizskārumu.
Nav tieša Krimināllikuma panta par “mirušo vai ievainoto ciešanu attēlošanu”, bet šāda rīcība var nonākt zem Krimināllikuma 157. pantu – darbības, kas vērstas uz vardarbību vai cietsirdību.
Jebkurā gadījumā šis viss attiecināms ne tikai uz satiksmes negadījumiem ar letālu vai ļoti smagu iznākumu. Pat neliela sadursme bez iesaistīto pušu piekrišanas ar redzamām auto valsts numura zīmēm vai cilvēku sejām sociālo tīklu plašumos var ātri pārvērsties par ļoti lieliem izdevumiem, ja talkā tiks ņemts profesionāls jurists un pieprasīta morālā kompensācija. Un šie nenoliedzami ir tie gadījumi, kad video vai foto satura radītāji jāsauc pie atbildības. Varbūt tas ir vienīgais ceļš, kā ekstrēmās situācijās likt cilvēkiem aizdomāties par savstarpēju cieņu, likuma ievērošanu un palīdzību līdzcilvēkiem!