Pēdējās dienās sociālo tīklu platformās jau atkal plaši apspriests Saeimas deputātu transporta un dzīvojamās telpas īres izdevumu kompensāciju sistēmas jautājums. Diskusijas šoreiz aizsākās pēc tam, kad publiskajā telpā izskanēja informācija, ka Saeimas deputāte Leila Rasima (P) dzīvokļa īres kompensācijā mēnesī saņem 610 eiro, lai gan amatpersonas deklarācijā redzams viņai piederošs dzīvoklis Rīgā.
Patiesībā šī diskusija ir aktuāla sen un situācija nemainās jau gadiem. Un arī šoreiz stāsts nav par vienu cilvēku, bet gan par to, kādus principus valsts piemēro pati sev.
Pavisam noteikti valstij ir jānodrošina iespēja cilvēkiem no visas Latvijas kandidēt Saeimas vēlēšanās, ne tikai tiem, kuri dzīvo galvaspilsētā. Ir pilnīgi saprotams, ka deputātiem no reģioniem darba pienākumu dēļ regulāri jāuzturas Rīgā un tas neapšaubāmi rada papildu izdevumus. Taču līdz ar šo rodas cits jautājums – kāpēc kompensāciju princips attiecas tikai uz deputātiem?
Nupat Ministru prezidents Andris Kulbergs (AS) pauda, ka valsts pārvaldē nepieciešams pārskatīt attālinātā darba praksi, jo darbiniekiem valsts iestādēs jābūt vieglāk sasniedzamiem klātienē. Ja šāds kurss tiks īstenots, tūkstošiem valsts pārvaldes darbinieku būs biežāk jādodas uz darbu. Daudzi jau šobrīd ik dienu mēro desmitiem kilometru, citi īrē mājokli citā pilsētā, taču viņiem neviens nekompensē ne degvielu, ne dzīvesvietu.
Var būt arī skumjāks scenārijs – cilvēks izvēlas pārcelties uz lielāku pilsētu, jo ikdienas braukšana uz darbu kļūst neiespējama. Rezultātā reģioni zaudē iedzīvotājus un speciālistus. To labi ilustrē arī mana pieredze. Ja man katru dienu būtu jāmēro 70 kilometri līdz darbam, diez vai to spētu darīt ilgtermiņā. Tas nozīmētu, ka mana profesionālā izvēle būtu atkarīga nevis no prasmēm, bet no dzīvesvietas, un man nāktos meklēt darbu, kas pieejams manas dzīvesvietas tuvumā, nevis turpināt strādāt profesijā, kurā esmu uzkrājusi pieredzi.
Tas pats attiecas uz skolotājiem, mediķiem, policistiem un citu profesiju pārstāvjiem. Viņi arī strādā sabiedrības labā. Arī viņiem darba vieta ne vienmēr atrodas turpat, kur dzīvesvieta. Taču viņiem tiek pieņemts, ka šie izdevumi ir daļa no darba izvēles. Protams, deputāta amats nav salīdzināms ar parastu darba vietu, taču tas nemaina pamatprincipu – ikviens publiskās naudas izlietojums ir jāpamato un regulāri jāvērtē.
Tieši tāpēc mans jautājums nav par to, vai deputātiem kompensācijas pienākas. Mans jautājums ir, kāpēc līdzīgs princips netiek piemērots citās profesijās, kurās alga tiek maksāta no valsts budžeta.
Otrs jautājums ir vēl praktiskāks. Vai valsts vispār ir izvērtējusi, vai pašreizējā sistēma ir ekonomiski izdevīgākā?
Šobrīd valsts kompensē deputātiem īres izdevumus vai ceļa izdevumus noteikta limita ietvaros. Taču varbūt varam apsvērt citu modeli? Piemēram, valsts centralizēti iepirktu naktsmītnes no viesnīcām vai apartamentu operatoriem, līdzīgi kā tiek organizēti daudzi citi publiskie iepirkumi. Deputāti izmantotu šīs naktsmītnes tikai tajās dienās, kad darba pienākumu dēļ patiešām nepieciešams palikt Rīgā, un valsts maksātu tikai par faktiski izmantotajām nakšņošanas reizēm.
Šādam modelim būtu vairākas priekšrocības. Pirmkārt, tas būtu pilnībā izmērāms – katra nakšņošana būtu uzskaitīta. Otrkārt, tas mazinātu sabiedrības aizdomas par iespējamu sistēmas izmantošanu neatbilstoši tās mērķim, piemēram, deputāts saņem kompensāciju par īri, kaut patiesībā īrē no sev pietuvinātas personas. Treškārt, centralizēts iepirkums varētu ļaut valstij iegūt zemākas cenas nekā individuāli slēgti īres līgumi, lai gan tas, protams, būtu rūpīgi jāizvērtē. Savukārt viesnīcu nozarei tas nozīmētu stabilu klientu plūsmu, īpaši periodos, kad pieprasījums ir mazāks.
Iespējams, pēc šāda izvērtējuma izrādītos, ka pašreizējā sistēma tomēr ir visizdevīgākā, taču tikpat iespējams, ka pastāv risinājums, kas vienlaikus ļautu ietaupīt nodokļu maksātāju naudu un padarītu sistēmu daudz caurskatāmāku.
Nodokļu maksātājiem ir tiesības sagaidīt, ka valsts pret katru publisko eiro izturas tikpat rūpīgi, kā to prasa no citiem. Tauta no valsts iestādēm sagaida efektivitāti un saimnieciskumi, un tādi paši principi būtu jāpiemēro arī deputātu kompensāciju sistēmai.
Galu galā īstais jautājums nemaz nav par 610 eiro, bet gan par vienlīdzīgu attieksmi. Manuprāt, būtu tikai godīgi, ja deputāti sev piemērotu tos pašus atbildīgas publiskās naudas izlietojuma principus, kurus sabiedrība sagaida no visas valsts pārvaldes.