Birokrātijas mazināšana? Nē – birokrātijas vairošana pie mums vērojama. Konkrēts piemērs – Ekonomikas ministrijas sagatavotie grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā, kas paredz Būvniecības valsts kontroles biroju veidot kā paralēlu, Uzņēmumu reģistra funkcijas faktiski dublējošu sistēmu.
Komiskākais ir pamatojums – ja padomju laikos visus lēmumus pamatoja ar Ļeņina citātiem un komunistu kongresos runāto, tad nu Ekonomikas ministrijas vēstījums par likuma grozījumiem sākas ar rindkopu par birokrātijas mazināšanu. Absurda teātris!
Kāpēc jāveido jauns reģistrs, ja jau ir veiksmīgi strādājošs Uzņēmumu reģistrs? Nevar pārņemt sen pārbaudītu pieredzi no Igaunijas, kur noteikts, ka visi dzīvokļu īpašnieki, tātad ēkas kopīpašnieki, ir attiecīgās ēkas apsaimniekošanas biedrības biedri? Automātiski. No konkrēta datuma, kad stājas spēkā likums vai dzīvoklim mainās īpašnieki. Neviens cits, vienīgi šī biedrība pieņem visus svarīgākos lēmumus, kas attiecas uz mājas apsaimniekošanu. Biedri pārstāv savas Zemesgrāmatā ierakstītās īpašuma tiesības. Biedrība reģistrēta jau esošajā uzņēmumu reģistrā, tātad nav jāveido jauns. Nevienam nav pamata šaubām ne par patiesā labuma guvējiem, ne par leģitimitāti. Arī bankām, izsniedzot kredītus remonta darbiem, lieki nav jāuztraucas, vai dzīvokļu īpašnieku kopums ir likuma subjekts vai nav.
Kāpēc nevar pārņemt šo pieredzi? Jo kauns atzīt, ka arī šajā ziņā igauņi mums krietnu soli priekšā? Beidziet! Mums patīk kāpt uz saviem grābekļiem?
Un ja vēl Būvniecības valsts kontroles birojs būtu noteikts kā vienīgais dzīvokļu īpašnieku kopību reģistra pārzinis, bet nē – patiesā labuma guvējus dīvainajā veidojumā, kas nosaukts par kopību, jācenšas identificēt Uzņēmumu reģistram.
Dzīvokļu īpašnieku kopībai identifikatoru piešķir Būvniecības valsts kontroles birojs, taču dzīvokļu īpašnieku kopības izbeigšanās gadījumā Būvniecības valsts kontroles birojs nodod informāciju Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram.
Acīmredzama funkciju dublēšanās. Un, protams, atsevišķs jautājums ir, ko nozīmē “nodod” – vai tad mums netiek veidota vienota informatīvā sistēma, kurā izmaiņas vienā datu bāzē uzreiz ir pieejamas citām un nav nepieciešama nekāda “nodošana”?!
Ļoti izskatās, ka, veidojot šo atsevišķo reģistru, patiesais mērķis ir pasargāt pašvaldību kapitālsabiedrības, kas šobrīd nodarbojas ar lielas daļas māju apsaimniekošanu. Jo liela daļa pilnvaru un atbildības automātiski no īpašniekiem tiek pārcelta uz pārvaldnieku, kas visdrīzāk būs apsaimniekošanas uzņēmums, turklāt šādi ir vieglāk nevis lemt no jauna, bet sistēmā reģistrēt līdzšinējo pārvaldnieku (apsaimniekotāju). Tam pierādījums ir arī ministrijas vēstītais, ka “izstrādātais regulējums ļaus ēkas pārvaldniekam kā kopības likumiskajam pārstāvim darboties bez īpaša pilnvarojuma attiecībā uz ēku siltināšanas projektiem, turklāt kļūs iespējama ēku atjaunošana kvartālu līmenī, jo viens pārvaldnieks varēs pārstāvēt vairākas kopības. Tādējādi arī tiks stiprināta pārvaldnieku spēja un zināšanas projektu īstenošanā.” Tad kam beigu beigās piederēs daudzdzīvokļu nami – formāli dzīvokļu īpašniekiem, bet praktiski to vietā lemjošajiem pārvaldniekiem?
Šajā kontekstā ļoti dīvains, pat pretējs līdz šim deklarētajai pieejai, ir ministrijas vēstītais: “Pastāv problēma, ka atsevišķa ar dzīvojamo māju pārvaldīšanu saistīta uzdevuma uzdošana biedrībām un izņemšana no pārvaldnieku pārziņas rada virkni negatīvu seku, turklāt nenodrošina sistēmisku pieeju dzīvojamo māju pārvaldīšanā un pārvaldnieku zināšanu papildināšanu.”
Ko nozīmē “uzdošana biedrībām un izņemšana no pārvaldnieku pārziņas”?! Ir taču loģiskā kārtība: dzīvokļu īpašnieki rūpējas par māju kopumā, lemj par tās pārvaldību un attiecīgi vai nu apsaimnieko paši vai deleģē apsaimniekošanas un pārvaldīšanas funkcijas profesionāļiem.
Likumprojektā deklarēts, ka “Darījuma attiecībās ar kredītiestādi dzīvokļu īpašnieku kopība ir pielīdzināma juridiskai personai”. Bankām, lemjot par kredītu, tiešām ar šo teikumu likumā vien pietiks? Kāds par to ir jautājis bankām? Kā būs ar saistību garantijām? Kā būs ar tiesvedību saistību nepildīšanas gadījumā, it īpaši, ja daļa dzīvokļu īpašnieku būs ārzemnieki? Ja saistību turētājs būs pārvaldnieks, vai tas nevar novest pie pārvaldnieku (varbūt pat apzinātiem) bankrotiem?
Pavisam, piedodiet, murgains ir regulējums, kas attiecas uz patieso labuma guvēju: “Ja dzīvojamo māju pārvalda un dzīvokļu īpašnieku kopību attiecībās ar trešajām personām pārstāv pārvaldnieks, un, izmantojot visus iespējamos noskaidrošanas līdzekļus, nav iespējams noskaidrot nevienu fizisko personu — patieso labuma guvēju Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 1. panta pirmās daļas 5. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā arī izslēgtas šaubas, ka dzīvokļu īpašnieku kopībai ir cits patiesais labuma guvējs, par dzīvokļu īpašnieku kopības patieso labuma guvēju uzskatāms pārvaldnieks”. Sapratāt? Ja Latvijā oficiāli reģistrētam dzīvokļa īpašumam valsts institūcijas (apšaubot ierakstu Zemesgrāmatā) nespēs noskaidrot patieso labuma guvēju, tad ar šo “titulu” apveltīs apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju – pārvaldnieku!
Likumprojektā rosināts noteikt, ka “Dzīvokļu īpašnieku kopība uzskatāma par izveidotu ar brīdi, kad dzīvokļu īpašumos tiek sadalīta ekspluatācijā nodota dzīvojamā māja kopā ar tai piederīgajām palīgēkām, būvēm un zemi un vismaz viens dzīvokļa īpašums tiek ierakstīts zemesgrāmatā”. Uzreiz rodas jautājums – kā ir ar dzīvojamām ēkām, kuras dalītas domājamās daļās no kopīpašuma un kur katram līdzīpašniekam skaitās lietošanā konkrētais dzīvokļa īpašums vai nedzīvojamā telpa? Tā ir lielā daļā denacionalizēto daudzdzīvokļu ēku. Kurš tādām ēkām būs patiesā labuma guvējs? Tiešām pārvaldnieks? Vai varbūt šādi īpašumi paliks ārpus konkrētā regulējuma, kurš orientēts pamatā uz “hruščovkām”?
Kā jau teikts, – tā vietā, lai izveidotu loģisku un vienkārši pārvaldāmu sistēmu ar dzīvokļu īpašnieku biedrību, izveidojot jaunu vienkāršu dzīvokļu īpašnieku biedrību likumu, reģistrēšanu Uzņēmumu reģistrā, tiek veidots jauns birokrātiskais slogs valstī mājokļu apsaimniekošanas jomā un arī, kā izskatās, lobētas pašvaldību kapitālsabiedrību intereses. Vienkāršākais un arī loģiskākais risinājums būtu nevirzīt šo likumprojektu, bet tā vietā kaut vai viens pret vienu nokopēt igauņu normas, kas daudz modernākā, rietumnieciskā pieejā regulē šo jautājumu.