“Sen nav būts uz kādu muzeju”, es nodomāju un ieplānoju pāris kulturālas aktivitātes galvaspilsētā. Viena no tām ir Džemmas Skulmes darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Parasti izstādes izskatu diezgan naski, šad un tad pa kādai reizei uzkavējoties pie kāda darba ilgāk, atkarībā no tēmas. Taču šoreiz Džemmas izstādē sabiju labu laiku. Lai gan absolūti neesmu mākslas pazinēja, izstādē bija vairākas lietas, kas manu uzmanību noturēja ļoti ilgi.
Jāsāk ar to, ka papildus dažādu Džemmas Skulmes gleznu un skiču aplūkošanai, bija iespējams redzēt arī kinožurnālu “Rīts. Diena. Vakars”, kas ir Rīgas kinostudijas 1967.gada darbs. Tas mani aizrāva ar piesātinātajiem un atjaunotajiem filmas toņiem – sajūta it kā skatītos video no mūsdienām, protams, ja neskaita dažus attiecīgā laikmeta nododošos atribūtus – mēbeles un ģērbšanās stilu. Bija ļoti klātesošas izjūtas, skatot mākslinieci darbojamies darbnīcā savos toreiz pāri četrdesmit gados. Filma ļāva arī labāk ielūkoties mākslinieces domāšanas veidā.
Kinožurnāls “Rīts. Diena. Vakars”.
Turpat apskatāmas arī mākslinieces krāsu jaukšanas paletes, kas ļauj kaut nedaudz būt klāt tam radošuma garam, kas kādreiz tajās mājojis ik dienas.
Džemmas Skulmes krāsu jaukšanas paletes.
Tomēr vislielākās pārdomas manī raisīja intervijas fragmenti ar mākslinieci dokumentālajā filmā “Džemmas laiki”, kas uzņemta 2016.gada 12.februārī. Tā bija skatāma turpat izstādes telpās. Pirmizrāde filmai televīzijā gan būs vien septembra beigās (LTV, 20.09.2025.). Skulme sarunā min vairākus aspektus, viens no tiem ir par brīvību. – Cik Tu brīvībai esi gatavs? viņa vaicā. Un te man jādomā par darbu. Jo daudzi radošās nozares pārstāvji (arī es) savu ikdienu un darba dzīvi savā ziņā kārto un veido paši. Tas pats attiecas arī uz mazajiem uzņēmējiem. Tiem, visbiežāk, nav nepieciešams atskaitīties, atprasīties un būt vienā noteiktā vietā. Tie visbiežāk nestrādā klasisku algotu darbu birojā no deviņiem līdz pieciem. Viņi bieži vien ir kustībā, organizējot un plānojot savu darbu, kā tiem patīk vai kā sanāk. Nepārprotiet, tas uzreiz nenozīmē, ka tā ir tāda ļoti viegla dzīve. Nebūt ne. Tas uzliek savus pienākumus un atbildību. Bieži vien stress ir liels un arī neizdošanās gadās. Arī nodokļu sistēma ir cita. Par sociālajām garantijām un apmaksātiem atvaļinājumiem nemaz nerunājot. Tomēr, savā ziņā tā ir maksa par brīvību. Agrāk es brīvībai nebiju gatava, lai gan to ļoti gribēju. Tagad ir citādāk.
Nākamā lieta par ko man pēc izstādes bija jādomā ir bailes. – Kāpēc mēs runājam par bailēm? Iedomājamies par tām? Nēsājam tās? Tur man ir tikai viena frāze prātā – vārds meklē vietu. Dievs nedod šito muldēšanu! intervijā saka Džemma. Un tā ir taisnība, īpaši runājot par mūsdienām, par sabiedrisko domu, par ziņām, ko ik dienas lasām, par sarunām ar mājiniekiem, par politiķiem, kuros klausāmies un pārraidēm, ko dzirdam un skatāmies pa radio un TV. Tas viss iet caur mums, atkarībā no katra paša psiholoģiskās noturības. Bet kāpēc? Kāpēc mēs ar tām, kā Džemma saka, nēsājamies apkārt? Kāds mums labums no tā? Vai tas mūs no kaut kā vairāk pasargā?
Apbrīnojami, kā gan tik ļoti laiki, kas bijuši teju desmit gadus atpakaļ var sasaistīties ar mūsdienām un būt tik aktuāli, kā vēl nekad.
Džemma vēl piemin patriotismu un latviskumu, kas caurvijas arī viņas darbiem. – Latvija kā cilts pret visiem lielumiem. Vajadzētu tā saķerties un tuvināties vieniem ar otriem.
Ar to mums vēl jāstrādā. Kā redzams tais pašos sociālajos tīklos, šobrīd ir drīzāk pretēji. Labāka ēdiena vienam par otru nav, bieži nav arī uzmundrinājuma un atbalsta. Lai gan neesam taču tik daudz! Gribētos ticēt, ka ar laiku viss mainīsies.
Tādas, lūk, nebijušas (vai varbūt vienmēr klātesošas?) pārdomas mani pārņem pēc vienas izstādes apmeklējuma. Iesaku to apmeklēt jebkuram, lai mazliet apstātos, pabūtu mākslas pasaulē un padomātu par sev svarīgo.
Jāpiebilst, ka izstāde skatāma līdz 2026.gada 25.janvārim.
Džemmas Skulmes skices.
