8.12 no rīta, ļoti paradoksālā kārtā man pēc pāris stundām ir lidojums uz Stambulu. Pēdējā laikā ar konvenciju saistītās Latvijas mēroga performances (paskaidrošu šī termina izvēli nedaudz vēlāk) kontekstā, godīgi sakot, vairs pat negribas dzirdēt šīs man tik mīļās pilsētas nosaukumu. Esot klātesošai kā žurnālistei protestos un atspoguļojot to visu ziņās, šķita, ka vismaz manis pašas nostāja man ir skaidra, 10 tūkstoši jau izteikušies, pa lielam es piekrītu, kāda vairs starpība par niansēm. Bet velns vienmēr slēpjas detaļās.
Iekāpjot šorīt lidostas autobusā, kas jau centrā pie autoostas bija pilns, vēroju fantastisku skatu – tantuki, māmiņas ar maziem bērniem, pirmsskolas vecuma meitenītes un es – ar mugursomu, pleca somu un kabīnes somu – visas laimīgi stāvam kājās, kamēr mūsu dižie, staltie bāleliņi, savas cēlās pēcpuses uz krēsliem ērti nolaiduši, lielākoties, vispār bez mantām, vēro pa logu miglā tīto Rīgas pirmdienas rītu. Romantika neaprakstāma. Kamēr autobuss strauji bremzē un veic pagriezienus, kas liek kājās stāvošajiem izjust patiesu tuvību, man vienā brīdī iekrīt apskāvienos jau pieminētais tantuks. Nav spējusi noturēt tirgus somu (to, kas uz ritentiņiem), un zaudējusi līdzsvaru. Labi, ka man pietiek spēka noturēt mūs abas un vēl visas mūsu – kopā četras, somas. Šo visu skatu no krēsla, kas atrodas uz paaugstinājuma, mierīgi vēro kungs – manu gadu (man ir 33) vai nedaudz vecāks, mantu rokās nav. Sēž un skatās. Domāju – jānotver šī varoņa acu skatiens – neļaujas, uzreiz novēršas. Un pārējie 80% sēdošo, kas ir kungi un gados jauni puiši, arī šķiet neredzam kājās stāvošo dāmu pūli. Un te ir tā sāls.
Mēs varam ratificēt vai denonsēt visu, kas mums ienāk prātā, bet stāsts par ģimenēm bez vardarbības sākas ar cieņu mājās, ar cieņu pret māti, māsu, meitu, sievieti – un izpratni par sievieti kā atšķirīgu no pārpasauli valdošo krānu īpašnieku bara būtni.
Te, protams, man var piesieties par to, ka, redz, kur tad dzimumu vienlīdzība un viss pārējais, bet arī te, mani mīļie, viss nav tik vienkārši – dzimumu vienlīdzība un arī feminisms savā būtībā nozīmē vienlīdzīgas vārda, rīcības, darba, izglītības u.tml. tiesības, bet tas nenozīmē, ka sieviete fiziskā ziņā ir vienlīdzīga vīrietim vai par vīrieti fiziski spēcīgāka (vispārinu, protams) – jā, mums dabiski ir augstāks sāpju slieksnis un daudz labāk regulēta emocionālā inteliģence, bet fiziskā noturība un spēka kapacitāte mums ir mazāka no dabas. Te ir tas moments, kad sievietes jāsargā. Un šī sargāšana jāsāk ar cienījama vecuma kundzīšu, grūtnieču un vispār visu dāmu palaišanu apsēsties sabiedriskajā transportā.
Runāšu tālāk divu bioloģisko dzimumu ietvaros, kas ir sieviete un vīrietis, un, lai nu kas mēs izvēlamies kļūt dzīves gaitā, piedzimstam mēs – vai nu, vai nu. Un punkts.
Mēs esam nonākuši absolūtā strupceļā ar tiesību vienlīdzīgošanu kā tādu, un te gan visiem jāpaskatās spogulī un jāatzīst sausi fakti, senais Jiņ un Jaņ princips – vīrietis sargā fiziski, sieviete – emocionāli. Mums ir jāpieņem beidzot, ka vīrieši, lai vai kādas pāvu astes sev aizmugurē necenstos vilkt, ir emocionāli trausli, un to pierāda ieskats kriminālajā pasaulē un pašnāvību rādītājos.
Ir tāds ļoti labs teiciens: “Nevis sargā savu meitu, bet izglīto savu dēlu”, un te nu es nevaru nepiekrist. Vardarbības problēma savā saknē ir vīriešu radīta – ap 80% smagu noziegumu pastrādā vīrieši. Tīšu slepkavību upuri – sievietes divreiz biežāk nekā vīrieši, izvarošanu skaits Eiropā turpina pieaugt. Lai gan sievietes divreiz biežāk ir pakļautas depresijas riskam, pašnāvības vīrieši veic četras (!) reizes biežāk kā sievietes. Un, lai gan mēs smejamies, ka sieviešu alkoholisms ir neārstējams, arī atkarību izraisošu vielu lietošanā vīrieši sievietes pārspēj. Sarakstu vēl varētu turpināt, bet doma skaidra – džeki vienkārši netiek galā ar emocijām. Šaubos, ka arī LGBTQ kopienas lielākā problēma ir sitējas-sievietes.
Mēs esam radījuši sabiedrību, kurā vīrieši nedrīkst raudāt, tāpēc viņi sit tad, kad var. Un šis fakts ir jāsaprot un jāatzīst gan dāmām, gan, lai cik nebūtu smagi, arī kungiem.
Atgriežoties pie kundzītēm autobusos – “Sieviešu sišana nav mūsu vērtība” bija viens no saukļiem protestos – sišana nav, bet pazemošana ir? Sišana nav, bet ignorance ir? Mani fascinē, ka mēs bļaustāmies pa ielām ar šiem lozungiem, bet realitātē būtu interesanti, cik šo “aizstāvju” tiešām iesaistītos emocionāla, verbāla vai, nedod Dievs, fiziska konflikta gadījumā. Gan jau tikpat daudz, cik palaistu dāmu transportā apsēsties. Es, cita starpā, vecākiem kungiem apsēsties ļauju.
“Tā ir, kā ir” – pēc Valsts valodas aģentūras informācijas šis ir pirmais latviski pierakstītais teikums, kas, manuprāt, atspoguļo visu mūsu nācijas cietēju esenci – jā, vēsture ir mums iegriezusi smagi un daudz, jā, latvieši ir augstas garīgās kultūras, ne lielu dūru vicinātāju tauta, mums pat lamu vārdu savu nav, jo augstākais nodoms to neparedz, bet tomēr man nav līdz galam skaidrs, kas brīžiem ir tās sviras, pedāļi un pogas, kas jānospiež, lai mēs varam kā nupat 10 tūkstošu barā dziedāt himnu Vecrīgas ielās? Kāpēc mēs to nedarām, kad mūs atklāti apzog, kad trūkst naudas izglītībai un veselības aprūpei? Tad nē, jo tas mūs “tieši neskar”, un saucienā pret vardarbību ir daudz vairāk manis jau pieminētā latviskā labā nodoma – netaisnības apziņa ir lielāka, tāpēc iziet uz ielas šajā kontekstā vajag un var. Bet arī citos kontekstos – var un vajag vēl vairāk.
Ir viens “galvenais iemesls” ar vairākām variācijām, ko min konvencijas denonsēšanai tuvojošās vēlēšanas sajutušais populistu bars – “klasiskās ģimenes vērtības” un “es nezinu, kas ir dženderisms, izdomāšu savu definīciju un potenciālo stāstu par 50-gadīgiem vīriešiem-fejām sieviešu tualetēs, kas tagad būs jāatbalsta.” Un te es gribu teikt divas lietas.
Pirmkārt, par pašu “jā” vai “nē” Stambulas konvencijai man nav, ko komentēt – jau 2021. gadā pie tās ratifikācijas Satversmes tiesa skaidri norādīja, ka konvencija atbilst gan Satversmei, gan klasiskās ģimenes definīcijai, pie tam, to apstiprinājuši arī folkloristi un mūsu tautas garamantu kopēji, neturpināšu, ieguglējiet. Bet latviešiem, bez iekšējo cietēju kompleksa, ir vēl divi fantastiski talanti – birokrātija un demagoģija, spēja uzjāt stikla kalnā un apmaldīties trīs priedēs vienlaicīgi – velnu, atcerēsimies, vienmēr uzvar trešais tēva dēls – muļķītis. Ar Dieviņa palīdzību.
Un tagad, otrkārt, par dieviņiem, klasiskajiem ģimenes modeļiem un pie otra slavenā argumenta: “Pati Turcija izstājās no Stambulas konvencijas!”. Allah kahretsin (No turku valodas – sasodīts!).
Es kopsummā esmu nodzīvojusi Turcijā ap diviem gadiem, pie tam – Eskišehirā, Stambulā un Izmirā – viseiropeiskākajos šīs valsts centros. Te es arī pat necentīšos paskaidrot, ar ko musulmaņu “klasiskā ģimene” putina brāļa Erdogana traktējumā atšķiras no klasiskās ģimenes latviskajā izpratnē, bet atgādināšu, ka Turcijas galējos Austrumos pēc pirmās kāzu nakts uz galvenās ielas joprojām tiek izkārti palagi, uz kuriem jābūt asinīm, lai viss ciems redz, ka sieva ir bijusi jaunava. Ģimenēs, pat modernākajās, tēva vārds ir likums, viņš var vienpersoniski izlemt visu – manu draudzeni Irēmu pēc dalības alternatīvo jauniešu kustībā tēvs vardarbīgi aizveda no mūsu kopīgi īrētā dzīvokļa, telefons viņai pēc tam bija izslēgts, vairs neko es par viņu neesmu dzirdējusi, un policija man kategoriski pateica nejaukties – ģimenes lietas. Ar tādam pat klasiskajām ģimenes vērtībām mēs sevi asociējam? Vai gribam pie tā nonākt? Lai gan, ar migrantu krīzi – tālu nav, bet par to citu reizi.
Mazliet aizejot no emocijām, paturot prātā faktus un pilnīgu pārliecību par konvencijas nepieciešamību tomēr gribu jautāt – ja mērķis ir pašas konvencijas kā tādas saglabāšana par jebkuru cenu, priekš kam iet un vicināt tumsoņu priekšā varavīkšņu un Ukrainas karogus? Jā, protams, mums, protestā gājējiem, tas ir skaidrs, bet, atkārtošos, ja virsmērķis ir saglabāt konvenciju – priekš kam? Tāpēc ka “nas boļše”? Mani dara uzmanīgu šīs paralēles. Tāpēc es šo visu saucu par performanci. Pie tam – nedrīkst atstāt nepamanītu arī to, ka Saeima tomēr nobalsoja “pret” ar vairākumu, kas nozīmē, ka mēs esam pārkāpuši arī demokrātiskas valsts kā tādas pamatu, Saeimas lēmumu neievērojot.
Kāpēc “demokrātijas mēnešreizes”?
Jo mēs baidāmies no šī sievietes cikla daļu apzīmējošā vārda vairāk kā no potenciāliem 50-gadīgiem vīriešiem-fejām sieviešu tualetēs.
Jo mēs iestagnējušu pasaules uzskatu dēļ nevaram atzīt elementāras, bioloģiski sievietēs un vīriešos iekodētas funkcijas.
Jo mēs bērniem nemācām “paldies” un “lūdzu”, bet gaidām, ka altruistiskās un taisnības cīnītāju vērtības viņos iedzims pašas no sevis, vai sākam uzreiz no tām, bet te ir svarīga sekvence, te ir svarīgas kājās stāvošas tantiņas autobusos.
Jo šī sistēma atkal ir palaidusi pa pieskari iespēju ieņemt sevī jebkādu dzīvību, cikls būs jāsāk no jauna, un, dāmas zinās, cikla pirmajā pusē tam ir daudz spēka, bet arī gribēšanu ir daudz.
Ar vēlējumu visiem izprast sievietes un savus iekšējos ciklus, kā arī uz luteālās fāzes demokrātijā beigām visdrīzākajā laikā cerot,
Muiznieku Evika