Šobrīd nostiprinājusies interesanta tendence. Ne jau starp cilvēkiem, kuriem trūkst informācijas vai iespēju, bet tieši starp tiem, kas kopumā ir izglītoti, prot valodas, kādreiz daudz lasījuši, ir apveltīti ar labu gaumi un dzīves pieredzi. Inteliģenti. Dažreiz pat labi pelna. Un tomēr – arī viņi kļūst par upuriem savdabīgam laikmeta trendam: tieksmei pēc “kaut kā jauna”, pēc vieduma, apgaismības, iekšējā miera.
Līdz šim viss izklausās labi. Kurš gan negribētu vairāk skaidrības, jēgas un mierīgāku galvu?
Bet te parādās āķis: šo viedumu gribas ērtu. Tādu, kas neizceļ no mīkstā pašapmierinātības dīvāna. Tādu, kas neprasa atteikties no komforta, nepārskatīt savus paradumus, neizturēt garlaicību, neiziet cauri šaubām un intelektuālai un morālai disciplīnai. Apgaismību gribas kā pakalpojumu: ātru, patīkamu, ar uzreiz sajūtamu “rezultātu”. Lai pēc iespējas mazāk sāp, mazāk traucē, mazāk maina.
Un, ja godīgi, tas attiecas ne tikai uz garīguma meklējumiem.
Ir arī otra šīs pašas monētas puse. Tas ir arī par tiem, kam materiālajā līmenī gribas “kaut ko daudz, daudz vairāk”, bet smagi strādāt negribas. Ne vienmēr tāpēc, ka cilvēks būtu slinks vai nespējīgs, bet tāpēc, ka mūsdienu prāts ir pieradināts pie idejas par saīsinājumiem. Pie domas, ka vienmēr pastāv kāds “lifehack”, “metode”, “enerģijas sakārtošana”, “pareizā domāšana”, kas aizstāj lēnu, reizēm garlaicīgu, bet reālu darbu. Gribas kaut ko vairāk – bez cenas. Gan iekšēji, gan ārēji.
Rezultātā izveidojas interesanta sabiedrības grupa: cilvēki, kas no vienas puses svētdienās baznīcā iet Dieviņu lūgt, bet no otras – no rīta skaita afirmācijas, vakaros mantras. Un viss tādā savdabīgā mikslī, kur robežas starp ticību, psiholoģiju, ezotēriku un pašpalīdzību kļūst izplūdušas. Te nav runa par to, ka cilvēkam būtu jāizvēlas “pareizais plaukts” un jāpaliek tajā visu mūžu. Meklējumi paši par sevi nav problēma. Problēma ir virspusība.
Šajā mikslī forma arvien vairāk aizpilda saturu. Rituāls kļūst svarīgāks par jēgu, skanējums – svarīgāks par patiesumu, labsajūtas sajūta – svarīgāka par dzīves sakārtošanu. Ir vieglāk iedegt sveci, uzlikt mierīgu mūziku un “palaist Visumam”, nekā mierīgi un godīgi atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem: ko es patiesībā daru ar savu laiku? kāpēc man vajag atzinību? kur es pats sev meloju? kur es izvairos no atbildības? kur es dzīvoju aizvainojumā, bet to pārklāju ar “pozitīvo domāšanu”?
Un tieši šeit papildus minams vēl viens būtisks faktors: mūsu informācijas lietošanas paradumi. Informācijas lietus līst nepārtraukti. Ziņas, podkāsti, īsie video, “skaidrojumi” vienā minūtē, ekspertu imitācijas, “atmaskojumi”, “patiesība, ko no tevis slēpj”. It kā mēs dzīvotu laikmetā, kur zināt ir viegli, bet patiesībā mēs dzīvojam laikmetā, kur viegli ir tikai patērēt. Un tā ir būtiska atšķirība.
Liela daļa no mums vairs nelieto informāciju kā instrumentu izpratnei. Mēs lietojam informāciju kā emocionālu servisu. Kā iekšējā stāvokļa regulēšanas līdzekli. Skaties to, kas nomierina. Klausies to, kas apstiprina. Dalies ar to, kas uz brīdi dod sajūtu: “es saprotu”, “es zinu”, “es redzu cauri”.
Un te rodas burbuļi. Ne tikai algoritmu burbuļi (lai gan arī tie), bet paša prāta burbuļi: mēs apzināti izvēlamies to saturu, kas ir “mūsu”. Kas neskrāpē. Kas neprasa pārbaudīt, salīdzināt, atcerēties kontekstu, ieraudzīt pretargumentu. Kritiska domāšana nogurdina, jo tai vajag laiku, un tai vajag pazemību – atzīt, ka varbūt es kļūdos. Ka varbūt mans “viedoklis” ir tikai noskaņojums, kuram piešūta ideoloģija vai “garīguma” terminoloģija.
Tāpēc parādās vēl skarbāka aina: pat tad, kad mēs zinām, ka mums melo, mēs dažreiz izvēlamies tieši to. Ne jau tāpēc, ka esam muļķi. Bet tāpēc, ka meli bieži ir labāk iepakoti par sarežģītu patiesību. Meli ir gludi. Meli ir vienkārši. Meli vienmēr piedāvā vainīgo. Meli iedod stāstu, kur tu esi “gudrais”, “cilvēks ar apgaismības ceļu”, “tas, kurš saprot”. Un, ja tas viss vēl tiek pasniegts pēc izskata viedākā formā – ar atsaucēm, ar “pētījumiem”, ar psiholoģijas terminoloģijas piesaukšanu, ar garīguma piesitienu –, tad tas kļūst ne tikai pieņemami, bet pat patīkami.
Jo alkt pēc patiesības nozīmē riskēt ar savu komfortu. Bet alkt pēc emocionāli sildošas “patiesības” nozīmē palikt siltumā. Un, atļaujoties dzīvot emociju ietvarā, ir tik jauki kā gulēt saldā, saldā miegā: apziņa it kā ir “aktīva”, jo informācija plūst, bet iekšējais darbs nenotiek. Tā ir dīkstāve ar skaistu fonu.
Šajā kontekstā mūsdienu pašpilnveides tirgus (un, jā, tas ir tirgus) šādu cilvēku ļoti labi saprot. Tam ir gatavs piedāvājums: “Tu esi pelnījis vairāk.” “Tev tikai jāmaina domāšana.” “Iekšējais bērns jāapķer, un naudas plūsma atvērsies.” “Pateicības prakse visu atrisinās.” Protams, pateicība var būt vērtīga. Tikpat vērtīgi var būt arī lūgšana, meditācija, klusums, psihoterapija, kopiena un darbs ar sevi. Taču, ja tam visam nav mugurkaula – vērtību sistēmas, konsekvences, pazemības un disciplīnas –, tad tas kļūst par dekorāciju.
Jēgpilnas lietas reti ir tūlītējas. Dziļums prasa laiku. Raksturs veidojas lēni. Ticība (jebkurā tās izpausmē) bez pazemības kļūst par ego instrumentu. Pašattīstība bez disciplīnas kļūst par hobiju, kas pabarojas no idejas par sevi, nevis no reāla rezultāta.
Un varbūt mums katram noderētu mazāks “miksļa” kults un lielāka konsekvence. Mazāk ārējās formas, vairāk iekšēja darba. Mazāk saukļu, vairāk prakses. Mazāk informācijas “lietus” kā fona trokšņa, vairāk lēnas, kritiskas izvērtēšanas: kas ir fakts, kas ir interpretācija, kas ir manipulācija, kas – vienkārši mans nogurums, kas meklē attaisnojumu?
Jo patiesībā viedums nav tas, ko mēs skaisti noskaitām no rīta vai vakarā. Viedums ir tas, ko mēs izvēlamies darīt tad, kad neviens neredz. Un īpaši – tad, kad mīkstais morālā komforta dīvāns aicina palikt turpat. Viedums ir arī spēja pamosties no saldā miega: atzīt, ka patīkami nav tas pats, kas patiesi, un ka “drusku viedāka forma” vēl nav saturs.