Raimonda Paula mūziku, šķiet, esmu dzirdējusi jau kopš agras bērnības. Uzaugusi ar to. Esam muzikāla ģimene – mēs, visas trīs māsas, esam mācījušās gan mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā, savukārt, tēvs un māte ir spēlējuši vietējā pūšaminstrumentu orķestrī, lai gan notis nav pratuši. Tā nu arī mājās kaut kas vienmēr skanēja – klavieru spēlēšana, dziedāšana, dungošana, kā arī dziesmu atskaņojumi radio vai televīzijā. Man atmiņā palikušas klavieres “Rīga” viesistabā, kur tai laikā māsas trenējās gammas, bet es vēl tikai bakstīju kādu no taustiņiem.
No bērnības diezgan spilgti atceros sekojošas Raimonda Paula dziesmas – “Anniņa vanniņā” (kas, protams, tika dziedāta, lai izmēdītu mani, lai gan mans vārds nav Anna, taču vannā gan bieži sēdēju), mazliet skumjās “Dāvāja Māriņa” (nu, kāpēc to laimīti meitenei aizmirsa iedot?) un “Circenīša Ziemassvētki” (pēdējo piesaukto man dziedāja kā šūpuļdziesmu, un man gan kā bērnam toreiz, gan kā tagad jau pieaugušam cilvēkam šī dziesma šķiet patiešām skumja – varbūt fakts par bērna raudāšanu un maizītes trūkumu mani skumdina), arī “Kapteinis Reinis” ir manās atmiņās.
Dīvainas tās atmiņas – pirms vairāk kā 30 gadiem dzirdētas dziesmas un melodijas ir tā iesakņojušās Tevī, ka tās aizmirst nevar nekad. Un, ja reiz tās ir tik pamatīgi iesakņojušās vienā indivīdā, cik gan daudzos Latvijas iedzīvotājos kopumā un Latvijā, kā tādā tas viss “rit dzīslās”?
Tālāk jau nāca mūzikas skolas laiks ar klavieru spēlēšanu un dziedāšanu korī, kad jau atkal – klāt ir Pauls ar savu “Kurzemi”, “Manai dzimtenei”, “Teātri”, “Veco Zābaciņu” un “Fledermausi”. Vienmēr muzikāli klātesošs. Savukārt no latviešu filmu klasikas, kuru esmu paguvusi noskatīties vairākkārt un kur jau atkal savu muzikāli pavadošo roku sniedz Maestro Raimonds Pauls, man īpaši iecienīts ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Mans draugs – nenopietns cilvēks” un arī “Dāvana vientuļai sievietei”. Bet šobrīd, kad gribas vienkārši sirdi izdziedāt un dvēseli mazliet izkratīt – “Kerijas dziesma”, “Atziedi, dvēsele”, “Mēmā dziesma”, “Elēģija”, “Nekur nav tik labi kā mājās” un “Kamolā tinēja”.
Savulaik, kad studiju gados ar draugiem gājām pa bāru tūrēm, riņķojot starp tiem un kaut kad arī ejot atpakaļ uz mājām, daudzbalsīgi dziedājām “Tā es Tevi mīlēšu”, piedziedājumā skaļi ūjinot kādā no naksnīgās Rīgas ielām. Vai arī jebkur citur, kur vien malkojām kādus dzērienus un bijām ceļā. Šī dziesma pavadīja teju ikvienu pasēdēšanu un iziešanu.
Tā nu, lūk, katrā dzīves posmā Raimonds Pauls ir bijis klātesošs, lai arī kādi piedzīvojumi un notikumi būtu. Patiesībā, ja tā padomā – ko gan nav komponējis Pauls? Tāda sajūta neviļus rodas, kad pētu dziesmu nosaukumus un vārdus. Grūti iedomāties vēl kādu tik ģeniāli radošu, ikonisku un ražīgu komponistu, kas līdz pat cienījamam vecumam vēl ir enerģijas pilns!
Daudz laimes, Maestro!