Uzreiz brīdinu – nemeklējiet šeit rakstītajā politisko procesu analīzi vai ko tamlīdzīgu. Šīs ir absolūti privātas pārdomas nesenā Briseles apmeklējuma sakarā.
Labi atceros savu pirmo balsojumu par Eiropu. Referendums par Latvijas dalību ES notika 2002. gada septembra beigās. Tīras sagadīšanās pēc tieši nākamajā dienā pēc liela karnevāla. Izdevniecībai “Santa”, kurā tolaik strādāju, bija tradīcija ik rudeni šajā laikā rīkot vērienīgu tusiņu, vienmēr kaut kur iespējami tālāk no Rīgas. Parasti kādā no atjaunotajām muižām vai, ja tas bija tematiski atbilstoši – kādā lauku kultūras namā. Tā kā tā Eiropas lieta tolaik visiem šķita ļoti svarīga, tika nolemts pasākumus apvienot. Pases visiem bija līdzi, jo rītā pēc negulētas nakts uz Rīgu nesties nebūtu bijis prātīgi. Ballīte bija jestra un visu vakaru ik pa brīdim tika uzsvērts, ka arī rīt ir svētki. Beidzot būsim tur, kur iederamies – Eiropā.
Tā savu “par” toreiz kopā ar kolēģiem teicām nelielā balsošanas iecirknī, kas bija iekārtots ciema padomes telpās.
Pa ceļam uz iecirkni gandrīz saplēsos ar dzīvesbiedru, kurš, iespējams, lai pārējos pakaitinātu, paziņoja, ka varbūt…varbūt tomēr balsos pret. Argumenti bija klasiskie. No sērijas – “latviešiem tagad būs jālieto uzturā tādi gurķi, kādi patiks Eiropas birokrātiem un mūsu lauksaimniecība izputēs.” Kā viņš toreiz nobalsoja, es nemaz nezinu. Jo tāpat bija skaidrs, ka vairums Latvijas pilsoņu teiks “par”.
Eiroskeptiķiem, kuri ļoti aktīvi aģitēja “pret”, bija ko teikt toreiz un ir ko sacīt arī tagad. Man gan aizdomas, ka tas arī skaļākajiem klaigātājiem nekad nav traucējis izmantot Eiropas finansējumu dažādos projektos. Un pat saņemt labu algu, strādājot Eiropas struktūrās. Bet, nu, ko gan es, nebūdama politisko procesu komentētāja, tikai vienkārša dzīves vērotāja, daudz par tādām lietām varu zināt.
Savukārt, kā cilvēkam, kas uzaudzis un šo to pieredzējis pavisam citādā valstu savienībā, man patiesībā ir vienalga (piedodiet, ja tas kādu aizskar) par tiem gurķiem. Svarīgāk, ka Latvija nav vairs viena blakus agresīvam kaimiņam, no kura dzelžainajiem apskāvieniem tikai salīdzinoši nesen atbrīvojusies. To īpaši labi varam just šajos ģeopolitiskajos apstākļos, jo kā var tādā situācijā izdzīvot viena maza valsts? Diemžēl, reālā pasaule stipri vien atšķiras no ideālās, un bez visa cita mums ir no vecvecākiem mantotā vēsturiskā atmiņa.
Protams, nav vairs tās sākotnējās ballītes un svētku pacilātības, un arī ideālisms krietni noplacis, tomēr joprojām katru reizi apzinīgi balsoju katrās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Joprojām uzskatu, ka tas ir mans pienākums – izvēlēties Eiropu. Citas alternatīvas vienkārši nav.
Eiropas Parlamenta telpu interjers ar centrālo logo. Foto no privātā arhīva
Visa tā runāšana “neiešu balsot, neiešu tiem tur lielās pensijas nodrošināt, ko mums tā sapuvusī eiropageiropa utt.” ir tuvredzīgas pļāpas, bet no kāda puses – varbūt arī apzināta kaitniecība. Tieši tā sanāca, ka gadiem ilgi Latviju EP varēja pārstāvēt, piemēram, Tatjana Ždanoka, kura, kādreiz viena no interfrontes līderiem, pret Latvijas neatkarību bijusi jau kopš Atmodas laikiem. Viņai gan pa visiem to lielo pensiju un visādi citādi jauku dzīvi tikām sagādājuši. Tie, kuri uz vēlēšanām neaiziet, un tie, kuri vienmēr aizies, ja vajadzēs atbalstīt kādu, kas solīs viņiem vismaz teorētiski atdot zaudēto PSRS paradīzi, tādās reizēs, tēlaini izsakoties, sadodas rokās.
Tādas pārdomas manī raisīja šis brauciens. Bet tagad par Briseli.
Gan darba, gan privātās lietās esmu bijusi tiešām daudz kur. Gan Indijā, gan Āfrikā, gan Āzijā un, protams, arī daudz kur Eiropā. Ak …pat Čečenijā es esmu pabijusi. Bet Briselē – nekad! Pat ne caurbraucot.
Kad to atklāju ceļabiedriem, dažādu mediju kolēģiem, ar kuriem kopā pēc EP deputāta Mārtiņa Staķa ielūguma devāmies uz EP, daži bija patiesi pārsteigti. Nebiju gan tāda vienīgā, jo mūsu grupā bija jauna žurnāliste, kas vispār nekad nebija lidojusi. (Pieļauju, ka piedzīvot šādā situācijā kārtīgu turbulenci, noteikti arī ir atmiņā paliekošs brīdis). Taču kompānijā bija arī vismaz pāris ļoti pieredzējuši politikas vērotāji un komentētāji, kuri Eiroparlamentā pie dažādiem deputātiem pabijuši ne reizi vien.
Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas Mārtiņš Staķis (no labās) un viņa padomnieks Rasmuss Filips Geks
Apsteidzot notikumus, varu teikt, ka vēlāk, šo vizīti pārspriežot, arī viņi atzina, ka bijis interesantāk un visādi citādi labāk nekā citās reizēs. Savukārt es, klausoties gan oficiālo, gan neoficiālo (to mēdz dēvēt par off record) informāciju par to, kā un kas visā šajā sistēmā strādā, kādas ir vai nav mūsu 9 deputātu iespējas (salīdzinājumam – Vācijai ir gandrīz 100), domāju par to, kā tas var būt, ka vispār jau it kā esmu par daudz ko labi informēta, bet te uzzinu tik daudz jauna? Esmu tāds klasisks sociāli atbildīgais, procesos ieinteresētais pilsonis, kurš dzīvo ar pārliecību, ka visam uzmanīgi seko un visā orientējas. Bet izrādās, ka zināšanas gan ir dziļākas par “dīvāna eksperta” līmeni, tomēr ne tik labas, kā pašai šķita. Bet tā jau ir ar visu. Skatoties lielo bildi, sīkās “detaļas”, kas to veido, reizēm vienkārši neievērojam.
Viena no Briselē gūtajām atziņām – par to, kāpēc tik svarīgi neignorēt EP vēlēšanas, cilvēkiem noteikti būtu jāstāsta skaidri, saprotami un cilvēciski. Ne klasiski frāžainajā birokrātu valodā, kas pie mums tik iecienīta un nepamatoti tiek uzskatīta par gudrības pazīmi.
Starp citu, izkāpjot no vilciena (no Briseles lidostas iet vilciens, kura galapunkts ir Parlaments) un paskatoties uz lielo māju, pieķēru sevi domājot – “nu tad beidzot savām acīm redzu to Eiropas birokrātijas citadeli!”. Visu dienu šajos gaiteņu labirintos pavadot, n-tās reizes uzrādot personas apliecību, pīkstinot ieejas karti pie katrām otrajām durvīm, ik pa brīdim kraujot plastmasas kastē somu, telefonu un pulksteni (vīrieši arī siksnas), un vismaz sešas reizes dienā izejot drošības kontroli, saproti, ka te tiešām viss pakārtots dažnedažādām vadlīnijām un tiek stingri kontrolēts.
Foto avots: Eiropas Parlaments
Bet neoficiālajās sarunās izskanēja arī, ka, kaut gan visā vienmēr vaino eirokrātus, tomēr mūsējie savā centībā šo to mēdzot vēl īpaši “uzlabot”.
Par pastiprināto drošību runājot, domāju, ka par to nav jābrīnās. Gan vispārējās ģeopolitiskās situācijas dēļ, gan arī tāpēc, ka pati Brisele nav tā omulīgākā vieta, maigi izsakoties. Te ir rajoni, par kuriem mūs uzreiz brīdināja, ka turp doties nav ieteicams, īpaši sievietēm. Jau braucot uz lidostu kolēģis izlasīja ziņu, ka naktī notikusi kārtējā saķeršanās starp policiju un kādu bandu. Šodien mūsu pašu ziņās ir informācija, ka šogad vien Briselē notikušas 57 apšaudes un 20 no tām vasarā, tāpēc plānots palīgos policijai sūtīt arī karavīrus.
Bet rezumējot šajā vizītē gūto pieredzi, piekritīšu kolēģim, kurš jau atceļā uz Rīgu teica: “Bija daudz interesantāk, nekā es tiku sagaidījis.”
Starp citu, parlamentā mums bija ļoti intensīva programma, bet ātrumā vēl paguvām ieskatīties arī EP deputāta Reiņa Pozņaka veidotajā izstādē par Tviterkonvoju, kuras atklāšana notika tikai nākamajā dienā.
Foto no privātā arhīva
Informācijas šajās pāris dienās bija daudz, taču atbalsts Ukrainai, jaunas iniciatīvas ES aizsardzības spēju stiprināšanai, Eiropas Aizsardzības industrijas programma un līdzīgas tēmas – šis bija svarīgākās lietas, par kurām tika runāts šīs vizītes laikā. Bet par to sīkāk – kādu citu reizi.