Es esmu tas diezgan senais cilvēks, kas vēlēšanās piedalās jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Patiesībā, – vēl agrāk. Pirmā reize dzīvē, kad gāju uz kādām vēlēšanām (turklāt ar lielu azartu un pārliecību, ka manai balsij ir nozīme), bija, kad vēlējām Augstākās padomes deputātus. Tos pašus, kuri vēlāk arī nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Tolaik bija cita vēlēšanu sistēma, katrā apgabalā sacentās kandidāts pret kandidātu un katra vēlētāja balss tiešām bija izšķiroša.
Patiesībā tolaik izdarīt izvēli bija daudz vienkāršāk. Bija tikai tie, kas mūsējie un Interfronte. Kaut kāds “viss nav tik viennozīmīgi” vienkārši neeksistēja. Nu, ja arī kāds tā domāja (bija, kas joprojām neticēja, ka neatgriezīsies represijas, bija, kas gaidīja, kurš uzvarēs, lai pieslietos stiprākajam), tad klusēja.
Ja godīgi, man šķiet, tik spēcīga savas piedalīšanās nozīmīguma sajūta, kā tajos senajos laikos, man vairs nav bijusi nekad. Ja nu vienīgi kādos lielajos balsojumos – kā par iestāšanos Eiropas Savienībā un referendums par valsts valodu.
Reizēm es domāju, ka visvienkāršāk ir tiem, kas paši kandidē. Tiem, kas ir kādā partijā. Vai tiem, kuri tā stipri pārliecināti par sava izvēlētā politiskā spēka spējām un uzskatiem. Nu, un tiem, kuri balso par saviem ģimenes locekļiem. Man, piemēram, pirms katrām vēlēšanām zvana kādas ģimenes vecmāmiņa un pieklājīgi atgādina, ka kandidē viņas mazdēls. Un, ja nu es gadījumā vēl neesmu izlēmusi, par ko, tad varbūt es tomēr varu par to sarakstu. Vai tas ko maina manās izvēlēs? Nē. Lai kā arī es šo kundzi cienu, izvēlos pati.
Mana jaunības degsme saistībā ar vēlēšanām jau kādu labu laiku ir zudusi. Faktiski arī es esmu tas neizlēmīgais vēlētājs. Skaidri zinu tikai to, kurus sarakstus metīšu miskastē. Un tad pāri paliek kādi trīs.
Atceroties, ar kādu patiesu prieku un lepnumu savulaik aplūkoju pasē iespiestos vēlēšanu zīmodziņus, par šo mazliet nostalģiski žēl.
Taču nevaru ar pārliecību apgalvot, ka ir kāds viens politiskais spēks, kuru respektēju un atbalstu it visā. Vieniem šis, vieniem tas, un citiem atkal pirmajos numuros cilvēks, par kuru labi zinu, ka viņam interesē tikai savs labums, bet aizrunāt prātus, kā tai sakāmvārdā – spēj par deviņiem mēmiem.
Programma, kuru partijas piedāvā, ir ļoti svarīga. Tās es katrreiz no jauna pētu. Jautājums, kad beidzot varēsim ticēt, ka šīs teorētiski tik labās lietas tiks īstenotas arī praksē? Jo katru reizi atkal un atkal izrādās, ka nekas nav tik vienkārši, kad runāšanas sadaļa galā un jāķeras pie darīšanas.
Atcerēsimies, ko nupat teica sociologs Arnis Kaktiņš. Tieši neizlēmīgais vēlētājs (respektīvi – arī es un, iespējams, – tu) var izmainīt vēlēšanu rezultātu.
Kāds varbūt teiks – bet tās jau tikai pašvaldību vēlēšanas! Bet tieši pašvaldības jau arī veido to mūsu kopējo bildi. Katram no mums noteikti ir kāda programma, kur pamatlietas saskan ar mūsu vērtībām. Un kaut vai viens cilvēks tajā sarakstā, kuram tiešām ticam. Tāpēc uz vēlēšanām ir jāiet!
Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotā informācija liecina, ka 2021. gada 5. jūnija pašvaldību vēlēšanās kopumā nobalsoja 327 939 vēlētāji jeb 34,01% balsstiesīgo. Pat ne puse!
Tikai tad jāpatur prātā – kamēr tu forši pavadīsi sestdienu, būs cilvēki, kas aizies un nobalsos. Par savējiem, varbūt tieši par tiem, kurus tu nekad nebūtu gribējis redzēt pie teikšanas.
Vēlēšanu iecirkņi visā Latvijā sestdien ir atvērti līdz plkst. 20.00. Un katrai balsij ir nozīme, pat, ja pašam reizēm tā neliekas. Mana Latvija ir arī mana atbildība. Skan patētiski, bet tā tas vienkārši ir.