Jau vairākas Saeimas un pašvaldību vēlēšanas Latvijā ir parādījušas jaunu realitāti komunikācijā – politiķi arvien vairāk sāk atgādināt influencerus jeb digitālā satura autorus. Daļa no partijām pat atsakās no tradicionālajām reklāmām, visu savu saziņu ar vēlētājiem pārceļot uz sociālajiem tīkliem. Un, tuvojoties 3. oktobra Saeimas vēlēšanām, to var redzēt arvien vairāk.
Nelielam ieskatam – digitālā satura autors veido saturu par sevi, savu dzīvi, darbu vai konkrētu nišu. Viņš audzē auditoriju, būvē personīgo zīmolu un mēģina iegūt sekotāju uzticību. Jo lielāka uzticība, jo vērtīgāka auditorija un lielākas iespējas ar savu saturu arī nopelnīt.
Politiķi pēdējos gados dara gandrīz to pašu. Personīgais zīmols, sekotāji, tiešraides, “reeli”, “storiji”, vizītes reģionos, reizēm suns, bērni, brokastis vai pat motorzāģis rokās, novēršot nesenās vētras sekas. Vienīgi gala konversija nav pirkums interneta veikalā – tā ir balss vēlēšanās.
Un veiksmīgas kampaņas galvenais KPI ir diezgan vienkāršs – mandāts uz nākamajiem četriem gadiem.
Produkts – viņš vai viņa pati
No komunikācijas viedokļa robeža starp politiķi un digitālā satura autoru dažkārt ir pārsteidzoši plāna. Abi cīnās par uzmanību, turklāt labi zina, ka cilvēks sociālajos tīklos dažu sekunžu laikā izlems, vai skatīties tālāk vai “aizskrollot” saturu prom. Abiem nepieciešams radīt regulāru saturu, veidot atpazīstamību, personību un, pats galvenais, uzticību.
Te, manuprāt, sākas interesantā, taču nekonsekventā daļa – ja influenceris sadarbojas ar zīmolu un reklamē preci vai pakalpojumu, viņa komerciālajam saturam ir ļoti konkrētas prasības. Jābūt skaidri saprotamam, ka tā ir reklāma un patērētāju nedrīkst maldināt. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) to arī reāli uzrauga.
Savukārt politiķim situācija ir cita. Protams, nevar teikt, ka politiskā komunikācija Latvijā būtu bez noteikumiem. Ir Priekšvēlēšanu aģitācijas likums, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzrauga kampaņu finansējumu un apmaksātu aģitāciju, ir ierobežojumi administratīvo resursu izmantošanai un citas prasības. Bet politiķa paša radītais organiskais saturs ir pavisam cits stāsts.
Bez tam KNAB skaidri norāda, ka arī vēlēšanu dienā un dienu pirms tās politiķis var publicēt aģitāciju saturošu saturu sociālajos tīklos, ja par tā popularizēšanu nav maksāts.
Un te rodas interesants paradokss – digitālā satura autora komerciālajam saturam mēs jautājam: vai ir skaidrs, ka tā ir reklāma? Vai apgalvojumu var pamatot? Vai patērētājs netiek maldināts?
Taču politiķa paša veidotajam saturam šādu pašu loģiku īsti piemērot nevar. Viss tāpēc, ka politika nav preču tirdzniecība, vēlētājs nav patērētājs un politiķa solījums nav produkta apraksts. Tomēr no komunikācijas un ietekmes viedokļa jautājums paliek atvērts.
Politisko solījumu #tēmturis
Būsim reāli, es nebūt nepiedāvāju pie politiķu satura obligāti likt #reklāma vai zem priekšvēlēšanu kārtējā solījuma rakstīt: “Rezultāti vai patiesība var krasi atšķirties no teiktā. Pirms balsošanas konsultējieties ar neatkarīgu ekspertu.” Lai gan dažreiz tas būtu pat diezgan loģiski un nepieciešami.
Bez tam priekšvēlēšanu programma nav distances līgums ar 14 dienu atteikuma tiesībām.
Bet jautājums paliek – ja cilvēkam ar 50 tūkstošiem sekotāju reklāmas sadarbībā ir jāspēj pamatot apgalvojumu, piemēram, par sejas vai ķermeņa krēma īpašībām, tad ko mēs sagaidām no cilvēka, kurš runā par nodokļiem, veselības aprūpi, izglītību vai valsts budžeta miljardiem?
Influenceru mārketinga nozarē pēdējos gados ļoti daudz esam runājuši par atbildību, maldinošu saturu, caurspīdīgumu un auditorijas aizsardzību. Ne vienmēr viss ir ideāli, un problēmu netrūkst arī influenceru pusē. Bet varbūt kaut ko no šīs pieejas ir vērts pārņemt arī politikai.
Uzticība jānopelna – reklāmu nopirkt kļūst gandrīz neiespējami
Šīs vēlēšanas ir īpašas vēl viena iemesla dēļ. Meta kopš 2025. gada oktobra Eiropas Savienībā (ES) vairs neatļauj politiskās, vēlēšanu un sociālo jautājumu reklāmas. Arī Google būtiski ierobežoja politisko reklāmu izvietošanu ES. TikTok apmaksātu politisko reklāmu neatļauj vispār, tostarp arī apmaksātu sadarbību ar satura veidotājiem politiska satura popularizēšanai.
Tas ļoti maina spēli. Ja auditoriju nevar tik vienkārši nopirkt ar “boost post”, tā ir jānopelna ar saturu. Politiķim ir jāiemācās tas pats, ko labs digitālā satura autors zina jau gadiem – algoritmam tavs amats neinteresē. Ja saturs ir garlaicīgs, cilvēks to pāršķirs tālāk.
Un, manuprāt, šajās vēlēšanās būs ļoti interesanti redzēt, cik lielā mērā prasme būt labam digitālā satura autoram pārvērtīsies politiskajā kapitālā.
Te arī PTAC loma varētu kļūt interesanta. Ne tādā nozīmē, ka PTAC tagad pārbaudītu, vai politiķa solījums ir patiess. Tā nebūt nav viņu funkcija, bet PTAC kā digitālo pakalpojumu koordinators jau ir iesaistīts jautājumos par vēlēšanu integritāti un platformu atbildību. Tātad robežas starp politiķiem, digitālā satura autoriem, platformām un regulatoriem kļūst arvien mazāk skaidras.
Pieaugot ietekmei, pieaug arī atbildība
Es noteikti neaicinu radīt “politisko solījumu policiju”. Demokrātijā politiķim jābūt tiesībām uz viedokli, politisku pozīciju un arī kļūdainu prognozi. Regulators nevar noteikt, kurš politiskais uzskats ir “pareizs”. Bet viens princips gan šķiet diezgan vienkāršs – jo lielāka ietekme, jo lielākai vajadzētu būt arī atbildībai pret savu sekotāju un par paša radīto saturu.
Digitālā satura autori to pēdējos gados ir izjutuši ļoti konkrēti – caur vadlīnijām, uzraudzību un arī sankciju risku. Varbūt daļa no šīs pieredzes noderētu arī politikai.
Labs digitālā satura autors zina, ka uzticību var zaudēt ar vienu neveiksmīgu sadarbību, to, ka sekotāji atceras, ko esi teicis vakar. Un, protams, arī to, ka auditoriju var mēģināt piemānīt vienreiz, bet ilgtermiņa personīgo zīmolu uz tā uzbūvēt ir grūti.
Politiķiem mehānisms patiesībā ir ļoti līdzīgs. Vienīgi viņu lielākās “sadarbības” pagarināšana notiek reizi četros gados.
Šogad – 3. oktobrī.