Viktora Ķirpa Ates muzejā Pļaujas svētki šogad aizvadīti jau 40. reizi, pulcējot vietējos iedzīvotājus un apmeklētājus, kuri svētku laikā varēja iepazīt senos lauku darbus, izmēģināt dažādas prasmes un piedzīvot kopā būšanu, kas šai vietai ir viena no svarīgākajām tradīcijām. Muzeja veidotājam un dibinātājam Viktoram Ķirpam darbs nebija nodalāms no dažādām lustēm. Viņa meita Māra Bērziņa stāsta, ka tieši šāda pieeja tēvam bijusi īpaši svarīga: “Viņam patika, ka darbs savijās ar dziesmu, ar deju, ar kopā būšanu, ar svinēšanu. Tad tas darbs nelikās kā smags, kā grūts, kā atbildīgs. Viņam vienkārši patika.”
Šī doma Ates muzejā saglabājusies arī šodien. Pļaujas svētkos apmeklētāji varēja ne tikai apskatīt senos lauku darba rīkus un tehniku, bet arī paši izmēģināt dažādus darbus, ar kuriem kādreiz ikdienā saskārās lauku saimes. Brīvprātīgā Viola Lāce svētku laikā demonstrēja graudu malšanu un stāstīja par šī darba nozīmi: “Tas bija sieviešu darbs. Jaunas meitas, kad izdeva pie vīra, arī pārbaudīja caur malšanu.”
Šogad Pļaujas svētku moto bija “Šai saulē dzīvodami”, un 40. jubilejas reizē muzejā paveikti arī vairāki nozīmīgi darbi – atjaunota maizes krāsns, nomainīti ēku jumti un atjaunoti darba rīki. Taču līdzās šim visam, Viktora Ķirpa Ates muzeja “Vidzemes lauku sēta” vadītāja Jolanta Baldiņa norāda: “Tas ir cilvēku, kuri šeit nāk mums palīdzēt brīvprātīgi, mīlestības pret šo vietu, un sirdsprāta, sirds gudrības saglabāt latvisko.”
Arī vietējie iedzīvotāji uzskata, ka šī vieta ir būtiska, lai nākamajām paaudzēm saglabātu zināšanas par dzīvi, darbu un tradīcijām. Kalncempietis Didzis Vanags atzīst, to, kas ir svarīgs, var ātri pazaudēt, ja par tā saglabāšanu nerūpējas: “Mēs varam visu ātri pazaudēt, bet vajag jau to saglabāt. Kā man reiz kolēģis teica – kurš gan cits, ja ne mēs. Tā ir iespēja saglabāt mūsu vēsturi, mūsu tikumus.”
Seno lauku darbu demonstrēšanā iesaistījās arī citi vietējie iedzīvotāji. Kalncempietis Mārtiņš Āboltiņš skaidro, ka dalība Pļaujas svētkos viņam ir pašsaprotama: “Nepiedalīties būtu kaut kāda nepieklājība. Tad nu, ko māku, to parādu! Ir jau patīkami sanākt kopā. Vienmēr jautri, satikt gan nepazīstamus, gan arī pazīstamus cilvēkus.”
Pļaujas svētku programmā šogad netrūka arī jau par tradīciju kļuvušu aktivitāšu – drosmīgākajiem bija iespēja piedalīties umurkumurā, savukārt pirmo reizi apmeklētāji varēja apskatīt ekseļmašīnu “Imanta”. Tāpat tika mazgāta veļa pēc senajām metodēm, ēvelēti un skābēti kāposti, kā arī demonstrēti un izmēģināti citi senie lauku darbi. Tieši iespēja pašiem iesaistīties ir viena no Ates muzeja Pļaujas svētku būtiskākajām vērtībām. Šie svētki nav tikai vērošana no malas – apmeklētāji var paši izmēģināt, kā savulaik strādāja viņu senči.
Jolanta Baldiņa uzsver, ka šāda pieredze palīdz stiprināt piederību savai kultūrai un tradīcijām: “Man ir tāda ļoti liela mīlestība pret šo vietu, pret šiem cilvēkiem, kas latviešu tautas tradīcijas, mūsu latviskumu, stiprina. Jo mēs esam cik maza saujiņa, un, ja mēs katrs šo latviskumu stiprināsim, tad mēs izdzīvosim.”
Arī pasākuma vadītāji Zeltīte Avota un Normunds Jantons Pļaujas svētkos centās saglabāt Viktora Ķirpa ideju par mācīšanos caur darīšanu: “Mēs gribējām, lai tas, ko Viktors šeit atstājis – viņa doma, viņa atmiņas – šajā dienā būtu klātesošs visa pasākuma laikā. Un kā gan labāk iemācīties, ja ne kopā strādājot, un ja kāds to vēl parāda, pamāca!”
Pēc padarīta darba laiks bija arī svētku vakaram. Dienas izskaņā muzejā skanēja teātra izrāde, bet vēlāk svētki turpinājās zaļumballē. Tā Pļaujas svētki Ates muzejā noslēdzās ar kopā būšanu, kā tas šeit ierasts jau daudzus gadus.