Senatnē tumšajos rudens un ziemas vakaros, kad mājas darbi bija apdarīti, latvieši sanāca lielajā saimes istabā uz vakarēšanu skala vai sveces gaismā. Pārrunāja dienā padarīto, pastāstīja uzzinātos jaunumus, minēja mīklas, dziedāja, strādāja rokdarbus un – lasīja grāmatas. Piecsimt gadu laikā, kopš izdota pirmā grāmata latviešu valodā, vakarēšanas tradīcija ir praktiski izzudusi, bet grāmatas joprojām tiek izmantotas. Kā gadu gaitā tās ir mainījušās un kāda vieta tām atvēlēta mūsdienās?
Šogad atzīmējam piecsimt gadus, kopš izdota pirmā grāmata latviešu valodā. Lai parādītu, cik liela ietekme uz cilvēka dzīvi dažādos laika periodos bijusi grāmatai, Kuldīgas novada muzejs izveidojis izstādi “Grāmata un dzīve”. Grāmatas ceļu cauri piecsimtgadei un tās nozīmi mūsdienās centāmies izzināt, vaicājot izstādes autorei un pašiem grāmatu lasītājiem. Izstādē aplūkojami teju 100 izdevumu – no 17. gadsimta Bībeles līdz nesen izdotai dzejas grāmatai.
Kuldīgas novada muzejā stāsta, ka Lībekas katoliskie varas orgāni 1525. gadā kādam caurbraucējam tirgonim, kas devies uz Rīgu, atņēmuši vāti pilnu ar luterāņu grāmatām, tostarp arī tajā pašā gadā iespiestu dievkalpojuma norises grāmatu latviešu valodā. Tā šobrīd zināma kā pirmais latviešu valodā drukātais darbs. Kas ar šīm grāmatām notika tālāk? Tas palicis neskaidrs. Zināms vien tas, ka Rīgā tās nekad tā arī nenonāca. Tomēr šī vēsturē palikusī pirmā liecība aizsāka stāstu par latviešu grāmatniecību, kam bija svarīga, ja ne pati svarīgākā loma mūsu tautas izglītībā un kultūrā. Latviešu grāmatu kultūra, saglabājot un attīstot valodu, rosinot idejas, veidojot cilvēku pasaules uztveri, kļuva par nācijas rašanās un Latvijas valstiskuma pamatakmeni.
Izstādes autore Ilze Lāce
“Bez grāmatām vēl pavisam nesen nebija iedomājama neviena cilvēka dzīves sfēra – ne izglītošanās, ne darbs, ne atpūta. Tām bija nozīmīga loma cilvēka redzesloka paplašināšanā,” saka Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja, izstādes autore Ilze Lāce.
Šodien lasīšana izskatās pavisam citādi – bērns šķirsta ābeci, students klausās audiogrāmatu, bet vecāki lasa romānu telefonā. Grāmata ir mainījusi savu izskatu, bet joprojām nav zaudējusi nozīmīgo vietu cilvēka dzīvē kā izziņas avots, līdzeklis sevis pilnveidošanai un draugs atpūtas brīžos.
Grāmata un ticība
Reliģiska satura grāmatas reiz bija gandrīz katrā mājā. Bībele vai Dziesmu grāmata bija ne tikai ticības avots, bet arī pirmais skolotājs – bērni no tām mācījās lasīt, jo cita satura grāmatu sākotnējā posmā nebija.
Vecākā grāmata Kuldīgas novada muzeja krājumā – 1649. gadā izdotā “Vecā un Jaunā Derība” (vācu valodā)
“Reliģiskie izdevumi tolaik bija gandrīz vienīgā literatūra vienkāršam latvietim,” stāsta Ilze Lāce, piebilstot, ka to apstiprina arī dati par grāmatu izdošanu līdz 19. gs. vidum – Latvijas teritorijā izdoto grāmatu vidū garīgās literatūras īpatsvars bija līdz 80 %.
Daudzi sējumi bija īsti mākslas darbi – smagi koka vāki, misiņa sprādzes, apzeltītas lapu malas. Īpaši greznas bija Dziesmu grāmatas, jo tās nereti bija kā dāvanas Iesvētību dienā, kuras, tāpat kā Bībeles, nodeva no paaudzes paaudzei kā dzimtas relikvijas.
Mūsdienās, lai arī šo seno izdevumu sējumi vairs nav ikvienas mājas lepnums, daudzās tie joprojām tiek glabāti kā vēsturiska ģimenes vērtība.
“Vecmāmiņai agrāk bija Bībele, kas bija palikusi mantojumā no viņas vecākiem. Viņa to ikdienā neizmantoja, bet bija to saglabājusi,” atceras Ligita, pensionāre.
1836. gada Dziesmu un Lūgšanu grāmata
Grāmata un izglītība
Stāstot par mūsu vēsturi, runājam par dažādiem laikiem, kas nomainījuši cits citu – ir bijuši cara laiki, kad skolās pat runāt latviski tika aizliegts, vācu laiki ar savu propagandu, padomju laiki ar savu ideoloģiju. Mācību grāmatas atklāj attiecīgā laikmeta iezīmes, kurā tās tikušas izdotas.
Bet paši mazākie jau kopš 17. gadsimta, kad tika izdota arī pirmā ābece latviešu valodā, savu lasītprasmi apgūst ar ābeces palīdzību. Mainījušās apmācības metodes, bet visos laikos ābeces un lasāmgrāmatas bija pirmie palīgi valodas apguvē. Ir liecības, piemēram, kādas grūtības sagādājusi burtošana, pie kuras bērni piedabūti ar lielu piespiešanos.
“Man bērnībā bija “Gaiļa ābece”, ar kuru man un brālim lasīt iemācīja vecmāmiņa,” saka Ligita.
“Lasīt man iemācīja Vilis Plūdonis,” smej Uldis. “Viņa “Eža kažociņu” un “Zaķīšu pirtiņu” zināju no galvas – šie dzejas darbi man ļoti patika, un mamma bieži lasīja priekšā. Vēl tagad atceros: “Ežuls izlien, stopu rokā, ķēniņš viņā blenž kā jokā!” Pēc tam jau viegli bija grāmatas tekstam ar pirkstu vilkt līdzi: ā, šo skaņu apzīmē šādi, bet šis ir tas burts…”
Valmieras Integrētās Bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vecākā bibliotekāre Lolita Dreimane stāsta, ka mūsdienās bērni joprojām visbiežāk sāk ar ābeci, tikai tagad tās ir vēl krāšņākas un daudzveidīgākas. Tomēr nereti lasīšanas apguvei tiek izmantotas arī citas grāmatas.
“Mums ir arī pirmās lasāmgrāmatas, kur teksts ir vienkārši saprotams – gan sadalīts pa zilbēm, gan arī rakstīts drukātiem burtiem. Kad lasīšana apgūta, ļoti pieprasītas ir arī gan latviešu, gan ārzemju pasaku un dzejoļu grāmatas,” viņa stāsta.
Vēl lasīšanas prasmju nostiprināšanai bibliotēkā ir pieejamas grāmatas ar “runājošo pildspalvu”, kas, pieskaroties attēlam, lasa priekšā grāmatas tekstu.
Grāmata un atpūta
Izklaidējoša rakstura saturs bija bieži sastopams kalendāros, kuros kopā ar svinamo dienu un tirgu sarakstiem, un padomiem mājsaimniecībā tika ievietoti dzejoļi un īsi prozas darbi. Līdztekus tiem daudz izdeva tā saucamo “lubu” literatūru – lētus mīlestības romantikas un piedzīvojumu stāstus. Retāk starp tiem grāmatu plauktos parādījās nopietnāk vērtējami darbi.
“Vecmāmiņai bija veco laiku romāni, vēl vecajā drukā, bet man tos neļāva lasīt. Atceros, ka par spīti aizliegumam pusdienas laikā, kad govis bija pārdzītas mājās, šīs grāmatas nereti lasīju, paslēpusies zem segas,” ar smaidu atceras Ligita.
Tagad grāmata no skolas un darba brīvajiem brīžiem visbiežāk saistīta ar vaļaspriekiem, joprojām iecienīta ir daiļliteratūra. Bibliotēkās un grāmatnīcās atrodamie izdevumi apmierina visdažādākās intereses un sniedz iespēju paplašināt redzesloku.
“Lasītāji joprojām visvairāk iecienījuši romantiskās grāmatas vai detektīvromānus. Fantastikas grāmatas praktiski nav pieprasītas vispār,” stāsta Valmieras Integrētās Bibliotēkas Pieaugušo apkalpošanas nodaļas vecākais bibliotekārs Andris Kovaļevskis.
“Es lasu diezgan daudz, cik nu brīvais laiks ļauj. Mana izvēle vēl aizvien ir par labu reālām grāmatām gan atpūtas, gan pašizglītošanās nolūkos,” saka bibliotēkas apmeklētāja Liene.
“Vēsture, mūsu kultūra un dzeja,” vaicāts, kādu literatūru visbiežāk izvēlas, atbild Uldis. “Grāmata kopš bērnības man ir labākais draugs. Citu rotaļu biedru un spēļu man daudz nebija – mežā iztēlojos, ka esmu indiānis, mājās lasīju grāmatas un sāku ar vārdiem spēlēties pats. Dzejā man patīk ritms, vārdu atskaņas. Domas, kas izteiktas negaidītās metaforās.”
Grāmata un dzīve
Ja sākotnēji grāmata bija reta un to kā dārgumu nodeva nākamai paaudzei, katra šī nākamā paaudze jau uzkrāja lielāku skaitu. Bija arī tādi laiki padomju okupācijas gados, kad bija grāmatu trūkums – jauni izdevumi bija ļoti reti un tik mazās tirāžās, ka garajās rindās pie grāmatnīcām stāvošie visi tās neieguva. Tie, kuriem laimējās, pirka, vajag vai nevajag, jo – gan jau kādam pazīstamam noderēs.
Lai arī mūsdienu mājokļos grāmatplaukti vairs nelīkst no grāmatu smaguma, jo nepieciešamai informācijai radīts arī cits formāts, grāmata (pat, ja tā ir telefonā) joprojām ir viens no nozīmīgākajiem informācijas ieguves avotiem.
Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja Ilze Lāce uzskata, ka internetā pieejamās grāmatas noteikti atvieglo izziņas procesu, jo tas ir ērts, ātrs un racionāls veids, kā lasīt, piemēram, zinātnisko literatūru vai rokasgrāmatas, tomēr daiļliteratūra, viņasprāt, prasa īpašu attieksmi.
“Es grāmatas vērtību, īpaši daiļliteratūru, gribētu salīdzināt ar koncertu, teātri vai kino. Tās ir kultūras izpausmes ar dzīvas klātbūtnes efektu. Norise man sākas jau tad, kad nopērku biļeti, no garderobes ar citu skatītāju straumi virzos zālē. Izrāde notiek uz konkrētas skatuves, tev ir blakussēdētāji, grīdas švīkstoņa un smaržas. Ja to skatās, klausās internetā, tā zaudē savu oriģinalitāti. Tāpat grāmatai ir sava smarža, un notikums sākas tad, kad paņem to rokās un atšķir pirmo lapu,” stāsta Ilze Lāce.
Arī Valmieras Integrētajā Bibliotēkā stāsta, ka bibliotēkas apmeklētāju vidū ir daudz cilvēku, kuriem grāmata, kuru var paņemt no plaukta un pāršķirstīt, joprojām ir vērtība.
“Skaidrs, ka tās ir ērtāk lasīt, arī redzi tās tā nebojā. Cilvēki joprojām lasa un nav manāma tendence, ka vēlētos pāriet tikai uz digitālo saturu,” ar novērojumiem dalās Andris Kovaļevskis.
“Digitālajā laikmetā ir forši turēt rokās kaut ko īstu, taustāmu. Lasīt e-grāmatu man šķiet neparocīgi, turklāt atkal jāskatās ekrānā, bet audio formātā es saturu neuztveru tik labi, kā lasot. Īpaši, ja tā ir nopietnāka literatūra, kur nepieciešama lielāka iedziļināšanās,” saka Liene.
Ar šo nav izstāstīts viss grāmatas stāsts. Piecsimt gadu laikā cilvēks un grāmata ir gājuši vienā solī. Tā pielāgojusies laikam, bet kamēr lasām un rakstām, katrs jauns lasītājs kļūst par nākamās nodaļas autoru.
