Kanādas Britu Kolumbijā dabas vērotājus un vietējos iedzīvotājus pārsteigusi neparasta parādība – Vilistona ezerā uzradusies ar kokiem apaugusi sala, kas pēc kāda laika pazudusi, bet vēlāk atrasta aptuveni 30 kilometrus tālāk, vēsta Kanādas ziņu aģentūra “The Canadian Press”.
Neparastais veidojums pirmo reizi pamanīts šovasar Vilistona ūdenskrātuvē Britu Kolumbijas ziemeļos. Vietējā iedzīvotāja Rokija Eiverija draugs, braucot ar laivu, nofilmēja līdz šim neredzēto salu, bet Eiverijs video vēlāk publicēja sociālajos tīklos, lai par iespējamo apdraudējumu brīdinātu citus laivotājus.
Skats bija tik neparasts, ka sākotnēji pat valsts uzņēmuma “BC Hydro”, kas apsaimnieko Vilistona ūdenskrātuvi un V. A. C. Beneta aizsprostu, pārstāvji šaubījās, vai sociālajos tīklos izplatītais video ir īsts.
“BC Hydro” pārstāvis Bobs Gamers (Bob Gammer) atzinis, ka sākumā pieļāvis – tas varētu būt viltojums. Tomēr dažas dienas vēlāk uzņēmuma inženieri salu pamanīja satelītattēlos, tādējādi apstiprinot, ka neparastais veidojums patiešām eksistē.
Saskaņā ar “BC Hydro” aplēsēm sala ir aptuveni 140 metrus gara un 70 metrus plata, aizņemot gandrīz hektāru. Uz tās aug ne tikai zemāka veģetācija, bet arī lieli koki.
Taču drīz vien sākās salas īstais piedzīvojums.
Mēģinot sekot tās atrašanās vietai, speciālisti konstatēja, ka sala ir pazudusi. Nebija skaidrs, vai tā nogrimusi, sadalījusies vai vienkārši aizpeldējusi uz citu milzīgās ūdenskrātuves daļu.
Tagad noslēpums vismaz daļēji atrisināts. “BC Hydro” paziņojis, ka sala atrasta no jauna – tā joprojām izskatās praktiski neskarta, taču pārvietojusies aptuveni 30 kilometrus uz ziemeļrietumiem un nonākusi nomaļākā vietā pie Ospikas upes ietekas.
Kā vesela sala var peldēt?
Lai gan skats šķiet gandrīz neticams, speciālistiem ir visai racionāls izskaidrojums.
“BC Hydro” uzskata, ka tā nav sala tradicionālā izpratnē. Iespējams, daudzu gadu laikā kādā aizsargātā ūdenskrātuves līcī sakrājušies baļķi, zari un citas augu atliekas. Koksnei sadaloties, uz tās veidojies organiskais slānis, kurā iesakņojušies augi un vēlāk arī koki. Ar laiku saknes un trūdošais materiāls varējuši savīties vienotā peldošā masā.
Šo versiju medijam “National Geographic” skaidrojuši arī zinātnieki. Peldošās salas var veidoties no ūdensaugiem, sakņu masas, augsnes un koksnes atliekām. Augu saknes laika gaitā izveido blīvu, savstarpēji saistītu veidojumu, kas spēj turēties virs ūdens.
Šogad Vilistona ūdenskrātuvē ūdens līmenis sasniedzis augstāko atzīmi 14 gadu laikā. “BC Hydro” pieļauj, ka augstais ūdens līmenis varējis pacelt iepriekš pie krasta iestrēgušo veidojumu, bet vējš un viļņi to aiznesuši atklātā ūdenī.
Vilistona ezers pats par sevi nav dabisks ezers – tā ir milzīga ūdenskrātuve, kas izveidota pēc V. A. C. Beneta aizsprosta uzcelšanas Britu Kolumbijas ziemeļos. Tā aizņem aptuveni 1700 kvadrātkilometru lielu teritoriju.
“BC Hydro” norāda, ka tik liels peldošs veidojums Vilistona ūdenskrātuvē līdz šim nav novērots.
Lai gan noslēpumainā sala kļuvusi par īstu dabas apskates objektu, cilvēki tiek aicināti uz tās nekāpt. Zem šķietami stabilās, kokiem apaugušās virsmas, visticamāk, atrodas baļķu un trūdošu organisko materiālu masa, kas viļņos kustas un var būt ļoti nestabila.
“BC Hydro” turpinās sekot salas atrašanās vietai. Nav arī izslēgts, ka tās ceļojums vēl nav beidzies – spēcīgs vējš to varētu atkal atraut no krasta un aiznest tālāk.