Kad dārzos sākas ražas laiks, daudzi cilvēki brīvdienu maršrutos iekļauj arī došanos uz mežu. Kas ir sēnes? Kādas sēnes šogad mežos var atrast? Kā tās pareizi ievākt? Skaidrojām kopā ar mikologiem Ivo un Māru Treidiem.
Vasaras nogalē gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs katru brīvo brīdi gatavs pavadīt mežā, lai atrastu vislabākās un garšīgākās sēnes. Kā skaidro mikologs Ivo Treide, meža veltes mūsu valstī vācot 75% iedzīvotāju. Zināšanas par sēnēm visbiežāk tiek nodotas no paudzes paaudzē. To varot saukt par mūsu kultūras mantojumu. Ivo: “Un tad sanāk tā, ka to, ko zinātne ir atklājusi, parasatais cilvēks bieži vien nemaz nezina. Kaut vai pats pamatu pamats. Mēs esam mežā ienākuši un ieraugām sēni. Re kur ir sēne, bet patiesībā viss ir otrādi. Tas ir tikai auglis.”
Kā skaidro mikologs, sēne ir zem zemes, un mēs pa to staigājam, meklējot tās augļus. “Zinātnieki Amerikā ar DNS palīdzību ir izpētījuši, ka viena sēne, ja es tagad nemaldos, aizņem 9,8 kvadrātkilometrus. Vārdu sakot, tā tēlaini izsakoties, tur apakšā ir milzīga ābele, kuras augļus mēs redzam te augšpusē.”
Mikologs vēl arī atgādina, ka tārpi ir tikai gailenēs, bet pārējo sēņu lasīšanā ar mums cilvēkiem sacenšas kāpuri. Vietā, kur Jelgavas novads robežojas ar Jūrmalu, sēņu nav daudz. Kāpuru apsēstas bērzlapes un gailenes knapi īkšķa gala lielumā atrodam ātri. Tas gan nenozīmējot, ka sēņu jeb sēņu augļu šeit nemaz nav. Ivo: “Tās iznāk virsū labvēlīgās vietās. Meža ceļa malā sēņu ir čupām. Vienkārši tāpēc, ka tajā vietā zemes kārta ir atklāta, tur var iznākt ārā. Caur sūnām jālaužās. Kaut kur varbūt tas mitrums nenokļūst. Dažādi tie apstākļi.”
Arī paši mainām lokāciju un kādā mežā ceļā skatienam paveras rudmieses, kā arī dažādas citas sēnes. Un te nu aktualizējas mūžsenais jautājums – skrūvēt vai griezt Mikologi teic, ka drošāk tomēr ir skrūvēt, jo tā labāk var noteikt – vai tā ir ēdamā sēne, vai tikai līdziniece.
Ivo: “Skrūvējot, nogriežot. Nekādas starpības. Es pat ceļu ar pirkstu. Pabāžu zemkātiņa un izceļu. Skrūvējot var redzēt tās pazīmes, jo daudzas svarīgas pazīmes ir kātiņa galā. Vai nu tur ir maksts, ja tā ir maksts sēne, vai nu tur ir bumbulis, vai sakņu gals. Ja tu nogriez nost, tu pazaudē ļoti svarīgu pazīmi.
“Nogriežot neliekam grozā kāpurainas sēnes. Mēs paskatāmies, vai ir tīrs, ja nav, atstājam mežā. Es laikam tādu pilnu procesu ieteiktu tā – vispirms izskrūvējam, apskatāmies pazīmes, tad nogriežam, lai nenestu mājās kāpurainas sēnes,” saka mikologi Ivo un Māra Treides.
Māra: “Patiesībā vajadzētu nedaudz rūpēties par sēņošanas kultūru. Par meža kultūru. Cienīsim meža veltes un dosimies sēņot ar groziņiem, nevis milzīgiem plastmasas spaiņiem. Ja to sēņu ir tik daudz, pārberam groziņu mašīnā kādā kastē, ejam atkal uz mežu. Tas ir arī stāsts par sporām. Ar groziņu mēs tās būtībā pavairojam. Groziņā ir spraugas. Ejot groziņš kustas, sporas izbirst un paliek mežā.”
Šobrīd mežā var atrast gan vasaras, gan rudens sēnes. Līdzās rudmiesēm arī pa kādai cirtainajai čigānenei, arī saldūksnei. “Saldūksnēm tipiski ir kā vilnišiem, tādi matiņi. Kad to paņem nost, jāizdalās tādai neona krāsas piensulai.”
Ieraugām arī pa kādai bekai. Lai gan Latvijā nav indīgu beku, ne visas bekas ir ēdamas. Atšķirt bērzu beku no žultsbekas nemaz nav tik viegli, īpaši vakara pakrēslī.
Šajā reizē mikologu lielākais prieks bija tieši par sēni, ko grozā īsti nevar ielikt.