Saruna ar Zelmu Skābeni (Beatrisi Kapusti), tradīciju un folkloras vēstnesi, pētnieci un folkloras kopas “Rāmupe” dalībnieci.
“Es tradīciju jomā darbojos nu jau apmēram 25 gadus. Pētu latviešu tradīcijas dažādos to aspektos. Uzsāku to privātas intereses dzīta, vēlējos padziļināti izpētīt, sameklēt un darināt tieši savu lokālo tautastērpu. Tā es no tautastērpa un tradīciju pētīšanas aizsākuma, dažādu sakritību rezultātā nonācu Katlakalna folkloras kopā Rāmupe. Tur darbojos jau ļoti ilgu laiku – tuvu 15 gadus. Mēs esam folkloras un tradīciju kopa, kura ne tikai dzied, bet mēs kopā svinam visus latviešu svētkus un svinamās dienas latviska gadskārtu cikla ietvaros, piedalāmies ģimeņu godu rituālos, folkloras un tradīciju festivālos – tā mums ir izveidojusies vesela kopiena, kur arī ģimenes ir iesaistījušās. Pašlaik savas zināšanas papildinu arī ar studijām augstskolā – studēju antropoloģiju savā otrajā maģistratūrā un ir mērķis vēlāk arī doktorantūrā turpināt pētīt tradīcijas un mūsu senču atstāto mantojumu.”
“Latviešu tradicionālās Lieldienas – tie ir svētki brīdī, kad dabā diena ar nakti ir vienā garumā. Tie ir svētki, kad diena sāk kļūt arvien garāka un gaisma būs arvien vairāk. Tie ir svētki, kad mēs svinam Zemes Mātes plaukšanas mirkli – pasaule tūlīt “sprāgs” – sāks ziedēt un zelt. Mēs gaidām šo pilnbriedu, kurš kulminēs Jāņos. Mēs gaidām jaunās ražas notikšanas brīnumu. Gan Ziemassvētki, gan Jāņi, gan Rudenāji, gan Lieldienas noteikti ir svētki. Latviskajā tradīcijā šos lielos svētkus vienmēr svin vairākas dienas, ne velti pat svētku nosaukumi, paši kā vārdi, ir daudzskaitlī, lai gan Lieldienas folklorā ir minētas arī vienskaitlī – Lielā diena. Vēl jāmin tas, ka visiem svētkiem un svinamajām dienām tradīcijā ir daudz, dažādi lokālie nosaukumi, kuri arī jāņem vērā runājot par tradīcijām. Svinēšanas laiks noteikti ir garāks par vienu dienu vai vakaru. Svētki ir sākot jau ar gatavošanās darbiem, pušķošanu, gaidīšanu un tad nāk lielie notikumi ar olu krāsošanu, saules sagaidīšanu, DZIESMĀM, mutes mazgāšanu saules apspīdētā rīta ūdenī, šūpoļu kāršanu, olu kaujām, spēlēm, rotaļām, mielastu, apdziedāšanos, putnu dzīšanu un putnu saukšanu, burvestību izpildīšanu – pēriens, raganu rīklīšu aizsiešana un visu pārējo, līdz beigās arī svētku nobeigums un ieiešana jaunā darba ciklā. Sviniet priecīgi, jestri un spēcīgi vismaz trīs četras dienas noteikti. Tie ir svētki gaismai, saulei, plaukumam, auglībai, jaunajai ražai un notikšanai.”
Ja domājam par mums pierasto Lieldienu datumu, tas saistās ar kristīgajām tradīcijām. Lieldienu datumu agrīnā baznīca vienojās 325. gadā Nīkajas koncilā. Datumu nosaka, ņemot vērā astronomiskos procesus, – pirmajā pavasara pilnmēnesim sekojošajā svētdienā, tātad izmantojot gan saules, gan mēness kalendāru. Ja par pavasara sākumu pieņem saulstāvjus, ko identificē ar 21. martu, tad agrākais iespējamais Lieldienu datums var būt 22. marts, vēlākais – 25. aprīlis. 1582. gadā pāvests Gregors XIII piekrita izlabot juliāniskā kalendāra nobīdi par 10 dienām, sākot jaunu laika skaitīšanu, ko pazīstam kā gregoriānisko kalendāru. Austrumu baznīcas savukārt līdz šai dienai ievēro Jūlija Cēzara vārdā nosaukto juliānisko kalendāru, kas izskaidro atšķirības luterāņu – katoļu – anglikāņu un pareizticīgo baznīcu Lieldienu datumos.
Aizvien biežāk, atnākot pavasarim, var manīt, ka Lieldienu svinēšanas laiki un paražas Latvijā atšķiras, un runa nav tikai par katoļu un pareizticīgo Lieldienām. Gadu no gada var redzēt, ka tiek izrādīta lielāka interese tieši par veidiem, kā mūsu senči svinējuši šos svētkus, un arī svinēšanas laiks līdz ar to nesakrīt ar kalendārajām brīvdienām, jo, sekojot latviskajām tradīcijām, Lieldienu atnākšnas laiks katru gadu ir nemainīgs un sakrīt ar astronomisko pavasari, kas ik gadu ir vienā un tajā pašā laikā – 20. vai 21.martā. Kurš tad īsti ir īstais laiks svinībām un kā to agrāk noteica mūsu senči?
“Mūsdienās, protams, mēs varam, ļoti precīzi nomērīt un nohronometrēt, kad diena kļūst garāka, un nakts kļūst īsāka. Senais cilvēks šo vēroja un mērīja dabā, skatoties pēc saviem dabas “observatorijas” objektiem un redzamajiem rīkiem. Lielākoties katrā pagalmā un mājā bija vieta, kur ļaudis vēro, kā kustas Saule, Mēness, un nereti arī citi debesu objekti – zvaigznes un zvaigznāji. Tādā veidā varēja izsecināt, kad diena ar nakti ir vienādā garumā. Tas parasti ir ap 20. martu. Savu dabas vērošanas vietu droši variet ieviest arī savās dzīves vietā. Tāpat kā Jāņos – nav viens konkrēts datums, kurš būtu iekalts – tas ir Jāņu laiks – vairāku dienu garumā – ap to laiku pasaules ir vaļā, viss ir saskarsmē esošs un cilvēks svin svētkus iesaistoties šajā dabas ciklā. Lielākoties tika skatīts Saules ceļš Lieldienās. Mēness to neietekmēja, lai gan arī tradīciju kopēju vidū ir diskusijas, jo Mēness ir sievišķais debesu spīdeklis, un pastāv viedoklis, ka Lieldienas ir sieviešu svētki (Zemes Mātes svētki), un varbūt tomēr ir bijusi kāda Mēness ietekme. Neskatoties uz to, ka par šo ir diskusijas, pagaidām neviens nav pierādījis Mēness ietekmi, un mēs turpinām Lieldienas skatīties pēc Saules ritējuma.”
Vai un cik svarīgi ir ievērot konkrēto svinību laiku, šīs te spēka dienas? Vai tā nobīde, kas svētku svinēšanā ir ienākusi līdz ar baznīcu, kaut ko maina, arī runājot par Jāņiem un Ziemassvētkiem, kur šī nobīde ir mazāka, bet vienalga pastāv?
“Jā – maina, jo tiek attālināta no harmoniska dabas cikla. Tāpat jāņem vērā, ka kristīgajā tradīcijā šajos laikos tiek godinātas pavisam citas lietas un vērtības. Piemēram, Ziemassvētkos kristieši svin Kristus dzimšanu. Ja mēs runājam par Jāņiem, tad tur starpības īsti nav. Ne velti ir teikts, ka Jāņus mēs varam svinēt līdz pat Pēteriem. Par Lieldienām – es domāju, ka tajā īstajā laikā ir tā maģija sajūtama – to pierāda praksē pārbaudīts fakts, ka ticējumi, tradīcijas un zīlēšanas piepildās. Es svinot svētkus “īstajos laikos”, esmu sajutusi, ka nāk spēcīgāka atdeve, auglība, veselība, izdošanās un dzīve sakārtojas daudz harmoniskāk. Bet jāatceras, ka svētku svinēšana kā tāda cilvēkam ir ārkārtīgi vajadzīga un nozīmīga. Balstoties pētnieka Klod Levi-Strausa teorijā – duālisms dzen pasauli no kā arī izriet, ka cilvēkam ir nepieciešama duālā kustība starp mieru un nemieru, darbu un svētkiem, starp dienu un nakti. Svētki veido ikdienas dualitāti padarot ikdienu neikdienišķu. Svētki strukturē laiku un veido cikliskumu, līdz ar to ieved mūs no apātijas vai haosa harmonijā. Ja runājam par svētku svinēšanu – jautājums ir – ko svin kristīgās pasaules Lieldienās? Protams, ka Dieva dēla augšāmcelšanos, bet jebkurš ar kristīgajām tradīcijām nesaistīts cilvēks šajā laikā droši var svinēt PAVASARI. Ola kā absolūti universāls pavasara laika simbols ir klātesoša visos pavasara svētkos un visās pavasara svētku izdarībās. Vai tie būtu vīrišķie Ūsiņi, vai sievišķie Vasarassvētki svētki, ola ir klātesoša līdz pat Jāņiem. Putni, kuri ir latviskas un pagāniskas tradīcijas dvēseļu simboli – kuriem var taisīt mājiņas un mācīties visu par un ap putniem – atpazīt pēc spalvām, ligzdām, olām, dziesmām, pēdu nospiedumiem utt. utjp. Putni ir arī ir viena no latvisku Lieldienu izdarībām, kad vecos, melnos putnus, kas simbolizē vecās dvēseles, dzen prom uz tumšo pasauli, kuras vārti Lieldienās aizveras līdz rudenim, un sasauc atlidojam mazos putniņus, mazās, jaunās dvēseles, kam ir jādzimst un jāpiedzīvo šī pasaule. Šī tradīcija īpaši bijusi izplatīta Kurzemes līviem, bet arī Latgalē ir fiksēta. Pierakstos atrodami speciāli buramvārdi, ko skaita, un ar lazdu šautrām uz ziemeļiem tiek dzīti vecie putni prom, un ar dūdalniekiem, svilpītēm, stabulītēm un dziesmām savukārt tiek sasaukti jaunie putni mājās. Tiek sasaukta – visa auglība, kas mums ir jāsaņem šajā laikā. Es teiktu, ir svarīgi svinēt un pašam izdalīt laiku, kad svinēt. Kādu katrs domu ieliek svētku svinēšanā, tā ir katram sava lieta.”
Domājot par Lieldienu svinībām kā tādām un mums jau zināmajiem Lieldienu ticējumiem un paražām – cik zināms, tam, visam ir divējādas daba – gan praktiskā, gan rituālā nozīme. Tad kādas ir galvenās Lieldienu izdarības un kādu domu tās sevī nes?
“Daļa jau pieminētas iepriekš, bet vēl varam turpināt ar to, ka svētkos ir jāpriecājas. Prieks ir duālā opozīcija ikdienai un nopietnībai. Tamdēļ PRIEKS ir ārkārtīgi nozīmīgs. Jau pieminētā ola ir jaunas dzīvības simbols un pasaules unikums. Lieldienās, kā arī citos svētkos – ir klāt arī sacensību gars. Piemēram, olu ripināšana – ripina vairāki, un kuram olas saskaras, tas pārējās savāc – te ir arī tas veiksmes moments, kā veiksies tajā gadā. Es domāju, ka spēcīgs sacensības gars simboliski kā dabā – kurš koks kuru pāraugs, kura vārpa kuru pāraugs, kurš augs ātrāk izdīgs. Sacensības gars arī kustina pasauli uz priekšu. Tāpēc ir ne tikai olu ripināšana, bet arī zīlēšana ar olām un olu ziedošana. Olas vīrieši met pāri šūpoļu līkstei un ķer – ja noķer un ir vesela, būs auglīgs gads, ja saplīst – tad ne tik veiksmīgs. Olu ziedo ierokot zemē pie šūpoļu kājas. Auglībai, veselībai un veiksmei – skaitot buramvārdus – viens otru izper ar pūpoliem un plaukušiem zariem. Izšūpojas – tādējādi pārejot robežu un esot saskarsmē ar visām pasaulēm – senču pasauli, tagadni un dievišķo pasauli. Sagaida saullēktu.. Met kūleņus vai izvārtās pa zemi – tādejādi esot saskarsmē ar auglību un Zemes Māti (Māru).”
Lai gan vairāk ar nākotnes pareģošanu esam pieraduši saistīt Ziemassvētku un sevišķi Jaunā gada izdarības, svētku, ne tikai Lieldienu, tradīcijas saistās arī ar zīlēšanu un nākotnes pareģošanu, un olu var arī izmantot zīlēšanai, pareģojot gan tuvāku, gan tālāku nākotni.
“Domāju, ka nekur nav tā precīzi uzrakstīts, cik tālu nākotnē mēs varam, ieskatīties, bet līdz nākamajam svētku ciklam – noteikti. Ja mēs runājam par Lieldienām, tad līdz Jāņiem noteikti mēs to veiksmi sev varam noteikt. Un zīlē parasti divas lietas – tie ir laikapstākļi, kas ir redzami jau ļoti tuvā nākotnē, kas ir svarīgi sējas un ražas laikam, un otra lieta ko zīlē ir kāzas, precības un izredzēto satikšanos. Piemēram, laižot pūpolu zarus pa kādu upi un skatoties, vai tie saskaras.”
Ja runājam par tradīcijām, kas saistās ar sejas mazgāšanu tekošā ūdenī, iešanu basām kājām, dzērveņu ēšanu – vai tām arī ir vairāk simboliksa, vai praktiska nozīme?
“Es teiktu, ka jebkurai tradīcijas darbībai ir daudzslāņainas nozīmes. Ja gribam redzēt praktisko nozīmi, tad Lieldienas un pavasaris kopumā ir tas laiks, kad cilvēki pēc ziemas “mostas” un tīra visu – tīra savu māju, vidi un arī paši sevi – piemēram ar dziesmām. Ne velti Lieldienās velk jaunas drēbes – ģērbj jaunu, baltu kreklu, sien baltu lakatu galvā. Tas ir tas brīdis, kad gribas no iepriekšējā tikt prom, no ziemas noskurināties. Lieldienas ir brīdis, kad aizveras durvis uz veļu pasauli un gada tumšo ciklu kopumā. Mēs ieejam jaunā gaismas ciklā, un, es domāju, arī iziešana basām kājām mazgāt muti ir par to pašu attīrīšanos un rūdīšanos.”
Kā ir ar Lieldienu vēstnešiem un nu jau par simboliem kļuvušajiem dzīvniekiem? Sevišķi ar visā pasaulē populāro zaķi?
“Zaķi ir senģermāņu simbols, kur zaķis ir bijis auglības dievietes Esteres pavadonis, jo zaķis ir vienīgais dzīvnieks, kuru auglībā neviens nevar pārspēt – respektīvi, viņš var palikt stāvoklī, vēl nedzemdējot iepriekšējo metienu, tāpēc viņš ir bijis auglības dievietes pavadonis, un pie mums jau ienācis vēlāk ar mārketingu un šokolādes olām caur vācu un ģermāņu korporācijām un naudas mašīnām. Tur jau nav lielas nepatiesības, tikai tā nav baltu un latviešu tradīcija. Ja uzsūksim visu svešo – tad izirsim, pazudīsim un izplūdīsim svešajā – tā mēs garantējam savu izzušanu. Latviešu tradīcijā nereti teikts, ka olas atnesa rubenis.”
Ja jau iesākām runāt par dievībām, kādas ir latviskās dievības, kas ir Lieldienu aizbildņi vai aizbildnes? No simboliem, piemēram, ar Lieldienām bieži tiek saistīts Austras koks.
“Iespējams, ka Austra – kā gaisma, kā Saules meita. Noteikti, ka – pasaulē plaši pazīstamā Zemes Māte. Un, ja mēs Zemes Māti “latviskojam” dievības tēlā, tad tā noteikti ir – Māra, kura ir atbildīga par zemi par došanu un ņemšanu, un pārstāv gan auglību, gan arī veļu pasauli. Tie ir svētki Zemes Mātes jaunajam ciklam.”
Saistībā ar svētkiem visu laiku dzirdam apzīmējumu “rituāls” – kas tad īsti ir rituāls?
“Redzi, es teiktu, ka rituāls ir jebkuru svētku pilnais svinēšanas cikls – šinī gadījumā visa Lieldienu svinēšana. Cilvēkiem šobrīd ir nedaudz sagrozīts prāts. Kāda daļa domā, ka stāvēšana pie sapušķota ugunskura ir tieši “īstais rituāls”, bet latviešu tradīciju mantojumā šāda ugunskuru apstāvēšana nav fiksēt. Tas, kas izriet no tradīciju mantojuma, ka “rituāls” – ir visa svētku svinēšanas norise. Rituāls ir – gan tad, kad sakārto māju, izkvēpini gaisu, gatavojas, gan brīdis, kad gatavo plāceņus, cep karašas, klāj galdu, ģērbjas un pucējas – arī tās visas ir rituāla sastāvdaļas, tāpat kā visas pārējās sekojošās darbības.
Mēs parasti Lieldienu rītu sākam ar to, ka uzkāpjam kalnā tuvāk Saulei un sagaidām Sauli ar dziesmām. Pēdējos gadus darām to Rīgā, Arkādijas parkā. Iekuram nelielu, simbolisku ugunskuru, kur katrs noziedo kādu ziedojamo lietu, vainagu, dzīparu, monētu, vasku, zirni – jebko, ko katras pats paņēmies līdzi. Es negribētu kultivēt to, ka vadītājam ir bļoda ar graudiem, kur katrs ņem sauju un met ugunī – tās ir jau citas reliģijas uzslāņota tradīcija – hinduisma tradīcijas, kura sāk pārņemt Latviju dēļ mūsu pašu tradīciju nezināšanas. Katram pašam jāpadomā par savu ziedojamo lietu. Un arī ugunskurs Lieldienās nav centrālais objekts un notikums tas ir nevis milzīgs un grandiozs ar milzu malkas kaudzi, jostām apjozts un puķēm rotāts, bet pavisam mazs un simbolisks – no skaliņiem, palīdzot gaismai uzlekt. Pēc dziesmām kalnā mēs vienmēr dodamies mazgāt muti – Mārupītes tekošā ūdenī, parasti arī šļakstāmies, un tas ir jautri. Ēdam dzērvenes, jo tas ir sievišķās veselības un spēka simbols, dzeram sarkanos dzērienus. Kā jau teicu, Lieldienas ir par Zemes Māti, kas ir sieviete, tāpēc aktuāla ir sarkanā krāsa un sarkanie dzērieni. Karam šūpoles un šūpoles kļūst par Lieldienu īstajām rituālajām šūpolēm, brīdī, kad meitenes tās sapušķo un cienā puišus par šūpoļu kāršanu ar olām, dāvina tiem cimdus un jaunus kreklus. Pirmos parasti šūpo saimnieku ar saimnieci, un šis ir arī apdziedāšanās brīdis, kas ir unikāla latviešu pērle, kas mums ir jālieto un jāceļ gaismā, lai apdziedāšanās tradīcijā neaiziet zudumā.
Danči, rotaļas un mielasts, kas ir neatņemamas rituāla sastāvdaļas – un tad jau sirsnīga atvadīšanās līdz citiem svētkiem. Katrs no tradīcijas var likt kopā to, kas pašam liekas tuvs un saistošs. Un tās visas ir rituāla sastāvdaļas, nekas nenotiek viens bez otra.”
Vai te ir runa par vairāk ar Jāņiem asociētajām apdziedāšanās dziesmām, ko varam sacerēt arī paši? Kāds vispār ir apdziedāšanas mērķis?
“Tradīcijā viss ir par un ap auglību. Bet ne jau tikai par to auglību, lai jums augtu gurķi un tomāti, un dzimtu jēriņi un kaziņas, bet par auglību tās visplašākajā izpratnē – lai būtu jaunas idejas, veiktos darbi, turētos veselība un veiksme. Apdziedāšanās ir sava veida apvērstā maģija auglības ciklam, bet tā satur arī citus komponentus.
Apdziedoties, nevajag neko jaunu izdomāt, ir jāiemācās jau tradīcijā esošie mums mantojumā saņemtie apdziedāšanās pani. Latviešu tradīcijā ir fiksētas vairāk kā 200 000 apdziedāšanās tautasdziesmas. Katram ir iespēja atrast un iemācīties savas mīļākās. Mūsdienu asprātīgie pantiņi nesatur tradīcijas kodu un maģiju. Tas ir un paliek tikai asprātības. Ja katrs iemācās četras tautasdziesmas tad tā kopējā virtene uzveidosies gana iespaidīga un kupla. Šī tradīcija ietver dziļu simbolismu – svētku jautrību, reakcijas ātrumu, spēju gan izturēt, gan pateikt. Caur šīm komponentēm tā trenē mūs ikdienas varēšanai. Tāds psiholoģisks izturības un attīrīšanas process, kā automazgātavā, kad caur birstēm iziet mašīna – tu tiec tā pamatīgi iztīrīts. Patiesībā tas ir laba vēlējums caur maģiskiem auglības buramvārdiem. Es gribētu atzīmēt, ka tieši apdziedāšanos kristīgā tradīcija ir mēģinājusi iznīcināt, padarot to par ko neatļautu, netiklu, puritānisku, nepieņemamu, zemisku un prastu tādā veidā kontrolējot mūsu sabiedrību un mēģinot mūs padarīt mazvērtīgākus. Apdziedāšanās viennozīmīgi ir spēcīga mūsu tradīcija un neatņemama rituālu sastāvdaļa gan ģimeņu godos, gan gadskārtu svētkos – spēcīgs treniņš un spēja būt noturīgiem, stipriem un stabiem.”
Svētkos sedzu lielu saktu,
Vairak zelta, ne sudraba;
Lieldien jozu lielu jostu,
Vairak diega, ne dzīparu.
