Agrāk viss, protams, bija citādāk – tad bija bērnišķs un neviltots prieks, cerība un piepildījums visu svētku laiku. Pat mazliet pirms un mazliet pēc tiem. Tie bija mani mīļākie svētki. Un tas tiešām šķita īsti, tas bija manis pašas prieks, ko neviens nevarēja atņemt. Nu, varbūt arī varēja, bet pārsvarā tas tapa tikai vēl vairāk palielināts.
Es nezinu, kurā brīdī viss mainījās. Vai līdz ar pieaugšanu mēs kļūstam pārāk noguruši un aizkaitināmi? Vai lietas sākam skatīt citādāk? Kas notika?
Kaut kā sev nemanot, notika tā, ka nu jau vairākus gadus šis ir laiks, kad, vismaz es, visu uztveru ne gluži mierīgāk un apgarotāk, bet drīzāk saasinātāk. Nav ne jausmas, kas pie vainas – varbūt tumsas un aukstuma valgi ir bijuši pārāk cieši, ilgi un tumši, un ziemas saulgrieži ar savu gada īsāko dienu ir kā liela kulminācija tam visam. Ja reiz saule šobrīd ir savā zemākajā punktā, tad es, kā dzīva būtne, tai nemanot sekoju līdzi. Bet varbūt pie vainas ir arī mūžīgā steiga ar darbiem un pienākumiem, kad viss ir noteikti jāpaspēj līdz svētkiem. Vai varbūt D vitamīna līmenis ir par zemu?
Džinglbeļļu, rotājumu, raustīgo, krāsaino un ārprātā midžināmo gaismiņu kakafonijā, veikalu burzmu, atlaižu un dāvanu bumā, apdāvināšanās, ģimenes strīdu, gadskārtējo skumju un tumsas laikā es cenšos atrast savā prātā mierīgu vietu, kur būt. Bet nesanāk. Un tā gadu no gada. Labi, šogad ir mazliet vieglāk, jo, papildinoši visam ārējam vājprātam, kas valda visapkārt svētku gatavošanās laikā, vismaz nav studiju semestra noslēguma darbu, nav atskaišu kaudžu darbā, bet nav arī bezdarba un mājās sēdēšanas posma, kā arī nav nenoteiktības par nākotni, kā tas mazliet bija pērn. Bet tomēr – kas tā ir par mūžīgo dižskumju un nepatiku pret šo laiku? Vai es vienīgā tāda? To es cenšos saprast, jo viss taču šķietami dzīvē ir kārtībā.
Svētki paģēr prieku. Tas varētu būt viens no iemesliem. Tev ir jābūt priecīgam, jo tā tam vienkārši Ziemassvētkos ir jābūt, vai ne? Jēzus bērniņš ir dzimis vai tūdaļ dzims un tāpēc mums visiem ir jābūt super priecīgiem. Tas nekas, ka pēdējās divas dienas pirms svētvakara tu knapi turies un vieglais valgums tavās acīs nav no lampiņu mirdzuma un pat ne no karstvīna un korāļu dziedājumiem baznīcā. Un, ja tu neesi priecīgs, kā mēs visi te tagad, Ziemassvētku laikā, tad jau ar tevi kaut kas, visticamāk, nav riktīgi. Sabiedrības efekts, kas nepieļauj atšķirības un novirzes no normas. Jo mēs visi kaut kad esam vienojušies, ka šis laiks ir par prieku. Bez izņēmumiem. Un punkts.
Ģimenes būšanas un nebūšanas varētu būt nākamais iemesls. Jo vēl viens tipisks sabiedrības tēls Ziemassvētku laikā ir vienādās svētku tematikā darinātās flaneļa pidžamās tērptās ģimenes pie eglītes, ar dāvanām un lieliem smaidiem. Tas nekas, ka bieži vien tās ir iepriekš plānotas fotosesijas ar tukšiem dāvanu iepakojumiem kā dekoriem un tikpat tukšiem smaidiem. Bet vismaz izskatās ģimeniski un mīlīgi, un var dabūt daudz like un sirsniņu. Jo ģimene ir nākamais elements, kam šais svētkos ir noteikti jābūt, un vēlams tai būt normālai, pilnai, lielai, laimīgai, visiem pie viena galda sanākušai un ar veselīgām attiecībām savā starpā. Ja arī tā nav, tad jau atkal – kaut kas nav riktīgi.
Bet laikam galvenais iemesls, kādēļ visai neapzināti Ziemassvētki mani dara tramīgu un nelaimīgu ir mūžīgās slimošanas un, nenoliegšu, miršanas. Laikam ziema un tumsa kopumā man asociējas ar mazliet nāvi, līdzīgi, kā dabā tas arī ir – viss ir mazliet miris līdz pavasarim, kad sākas augšāmcelšanās. Bet manas ģimenes vēsturē šī alegorija ieņēma diezgan reālus apveidus. Ne augšāmcelšanās ziņā, protams. Jau krietnu laiku pirms manas nākšanas šai pasaulē, esot bijis tāds gadījums. Manam opapam mīļākā dziesma bijusi “Uzsniga sniedziņš balts”, ko dzied brāļi Ziemeļi. Nu, tā dziesma, kur zemei pēc tam paliekot silti un kur pat aiz pasaules vajagot siltu plaukstu. Viena drausmīga dziesma! Viņš vienu vakaru, taisni svētku laikā, esot to dziesmu tā sirsnīgi dziedājis, priecājies un nākamajā rītā bijis pagalam. Omamma to dziesmu kopš tā laika neesot varējusi ieredzēt ne acu galā, jo tā asociējusies ar nāvi un miršanu. Un man ir līdzīgi. Nez kāpēc arī bērēs, kas iegadījušās ziemas laikā, to visbiežāk drillē. Drausmīga dziesma, nudien.
Tad vēl deviņdesmito gadu vidū, kad es vēl biju aplam naivs un priecīgs bērns, man nemanot, sāka slimot tēvs. Faktu, ka kaut kas vairs nav labi, es sāku pamanīt tieši Ziemassvētkos, kad vietējā ciemā, kur toreiz dzīvojām, bija ģimeņu svētku pasākums ar Ziemassvētku vecīti, eglīti un saldumu paciņām. Visur mirdzēja lampiņas un sirsnīga kopābūšana. No tā vakara man ir saglabājusies viena fotogrāfija, kas raksturo visu tai brīdī notiekošo. Es rozā katūna kleitā ar bļodiņā nogrieztiem matiem un nošļukušām biezajām zeķbiksēm esmu laimīga par dāvanā saņemtajiem saldumiem un mīksto ezi, bet arī mazliet satraukta – es neskatos kameras objektīvā, mana galva piešķiebta uz tēva pusi, kurš, garš un izskatīgs vīrietis būdams, ir nevis stalti izslējies, bet sāpēs savilcies mazliet kūkumā. Māte nervozi cenšas mani aiz pleciem noturēt taisni, māsām sejās manāmas nopietnas raizes, bet tēva sejā – fiziskas sāpes. Tā ir vienīgā un pēdējā mūsu ģimenes kopbilde, kur vēl esam visi. Kā pilna un normāla ģimene Ziemassvētkos. Fonā mirgo lampiņas un eglīte. Divi kontrasti – starp cilvēcisko un radīto. Toreiz, atnākot no pasākuma mājās, tēvam vēders sāpēja vēl vairāk, visi bija satraukti, un es kaut kā neapzināti sapratu, ka pavisam drīz mūsu visu dzīves mainīsies uz visiem laikiem un ne tiem labākiem. Tēvam bēres bija ziemā un speciāli šim notikumam man nopirka jaunu, pelēku ziemas cepuri. Tolaik vēl bija modē bēres fotogrāfēt, ar visu nelaiķi galvenajā lomā. Arī es šoreiz cenšos smaidīt objektīva un tēva zārka priekšā, jo tā man tika iepriekš mācīts – kad fotogrāfē, ir taču jāsmaida. Taču diezgan ātri no mātes dabūju kārtīgu dunku. Šādas fotogrāfijas ar nesmaidīšanu esot izņēmums. Ej nu saproti visu tagad.
Pēc vairākiem gadiem, kad jau labu laiku bijām pārcēlušies uz citu mazpilsētu, Ziemassvētku laikā sāka slimot arī omamma. Un tā nu, neilgi pēc Ziemassvētkiem, kupenas brienot, gājām uz kārtējām bērēm. Kārtējais sals, kad grūti izrakt bedri, kārtējā raibā seģene, ko nelaiķa zārkam sedz virsū, lai “pat aiz pasaules ir silta plauksta”, kārtējie egļu zari, ko apdarina apkārt zemes kopai, lai “zemei paliek silti” un kārtējais saldsērīgais korāļu dziedājums. Kārtējais neatgriezeniskais zaudējums.
Tad nu, lūk, acīmredzami, man šie svētki nekad nav bijuši riktīgi, jo ne man liela Ziemassvētku prieka (drīzāk otrādi), ne daiļu fotosesiju un ne arī pilnas, normālas un pie viena galda esošas ģimenes. Bet galvenais, šķiet, ir apzināties, kāpēc tevī ir tādas sajūtas, kādas ir, nevis censties tās nomaskēt kā pumpas ar tonālo krēmu. Pabeidzot uz mazliet priecīgākas nots – nav jau arī tik traki ar mani un Ziemassvētkiem. Dzīve tomēr iet uz priekšu, gribam to vai negribam, un laiks mēdzot dziedēt teju visu. Ķermenis un psihe gan skumjas atceras, bet ikdienā mēdz tās noslēpt pašā tālākajā un tumšākajā dvēseles stūrī. Svētku laikā tās mēdz iznākt uz āru un tad ir svarīgi to apzināties, neslēpt, bet izrotāt skumjas, trauksmi un saldsērību ar lampiņām un gaismiņām, lai tās smuki mirgo līdz svētki būs galā.
Imants Ziedonis reiz sacījis, ka “Ziemassvētki ir cilvēku iekšējās gaismas svētki. Mēs gaidām mirdzumu no iekšienes. No sevis, no tā, kas sevī. Un, kad uzmirdzēs raķešu gaisma un laukumos – egles, pasaules mirdzums televizoros žilbinās acis, tad ziniet un apzinieties, ka tie ir mazi ārēji atspīdumi no tās nebeidzami milzīgās gaismas, kas mūsos jau ir, mūsos pašos no sākumu sākumiem.”
To arī sev un mums visiem novēlu – atrast un apzināties savu, savas iekšējās gaismas! Lai mirdz, padara gaišāku un silda ne tikai mūs pašus, bet arī pasauli visapkārt.