Jau rakstījām, ka dažāda veida vardarbība pret bērniem pulciņu vai nometņu laikā nav retums. Šoreiz sarunā ar centra “Dardedze” un Bērnu aizsardzības centra pārstāvjiem skaidrosim, kā izvēlēties vasaras nometni bērnam un kā rīkoties gadījumā, ja jums rodas aizdomas, ka jūsu atvase nometnes laikā ir piedzīvojusi ko nepatīkamu.
“Tas, ko mēs varam novērot, ir, ka pie mums šādi jautājumi parādās arvien biežāk. Sporta nometņu vai interešu izglītības nometņu laikā ir bijuši seksuāli pārkāpumi. Tas, ko mēs varam kā speciālisti teikt, ir tas, ka jebkurā vidē, kurā atrodas bērns, var notikt šāds pārkāpums. Nav izņēmums ne māja, ne skola, ne pulciņš, ne reliģiskas organizācijas. Tas mums ir jāuzliek uz radara un jāatzīst, ka tā ir realitāte, ka šādi riski pastāv. Neviens bērns nav īsti pasargāts no tā, ” stāsta “Dardedze” pārstāve Anda Avena.
Katrā ģimenē jau no mazotnes bērniem tiek mācīts, ka pieaugušajiem ir jāklausa. Tomēr, īpaši ar maziem bērniem, ir svarīgi izrunāt tās robežas, kad bērns tomēr drīkst pieaugušajam pateikt “nē”.
“Ir situācijas, kad nevajadzētu klausīties, jo pieaugušais varētu aicināt uz kaut ko, kas nav īsti labi. Tāpēc ir būtiski, lai pamata lietas, kas ir pieļaujamas un kas nav, bērnam tiek laicīgi izskaidrotas. Mēs nevis gaidām, kad kaut kas notiek, un tad mēģinām dzēst ugunsgrēkus, bet tēma ir pārrunāta no mazotnes. Attiecīgi, mums taciņa sarunās ar bērnu ir iemīta. Tad ir lielāka varbūtība, ka, ja kaut kas notiks, pusaudzis jutīsies ērti un droši par to pateikt vecākiem.”
Ja runājam par nometnes izvēli bērnam, tas ir jādara atbildīgi. Nepietiek vien ar to, ka, piemēram, sociālajos tīklos redzat kādu nometnes reklāmu un uzreiz steidzat reģistrēt bērnu šajā nometnē.
Bērnu aizsardzības centra pārstāve Anda Sauļūna: “Reizēm pats bērns ir redzējis sociālajos tīklos reklāmu, ka šis izklausās interesanti un varētu būt labi. Bet jāatceras, ka atvase tiek nodota uz gana ilgu laiku, un vecākiem ir jābūt tiem, kas pēc iespējas pārliecinās, ka nometne ir reģistrēta un oficiāla. Jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai nometne ir Latvijā vai ārvalstīs, pilnīgi nepieciešams ir apsvērt iespēju apdrošināt bērnu uz nometnes laiku.”
Bērnu aizsardzības centrs ir sagatavojis izsmeļošu ceļvedi vecākiem. Ar to der iepazīties, jo ceļvedī ir vērtīgi padomi, kas jāņem vērā nometnes izvēlē.
“Ceļvedi kolēģi ir veidojuši tieši tāpēc, lai atvieglotu vecākiem uzdevumu. Reizēm izvēlēties nometni var būt pietiekami sarežģīti. Kolēģi ir apkopojuši nometņu un nometņu vadītāju reģistru, lai varētu pārliecināties, vai nometnē būs cilvēks, kam vecāki vēlas uzticēt savu bērnu.
Nākamā lieta, kas jāņem vērā, ir sadarbība ar nometnes organizētāju. Tas nozīmē, ka jautājumiem par drošību, pieskatītāju proporcijai pret bērnu skaitu, visai informācijai jābūt pieejamai, un sadarbībai un komunikācijai ar nometnes organizatoru ir jābūt atvērtai, lai varētu izrunāt visas lietas.
Ļoti svarīgi ir pārdomāt savus soļus attiecībā uz līgumu slēgšanu. Mūsu redzeslokā ir bijuši gadījumi, kad organizators bez līguma slēgšanas jau prasa iemaksu. Pēc tam izrādās, ka līgumā ir punkti, kuri vecākus neapmierina, bet nekas vairs nav maināms, un nauda tiek pazaudēta. Ir svarīgi lūgt iepazīties ar līgumu, to izpētīt un tikai tad to parakstīt.”
Anda Sauļūna uzsver, ka mūsdienās cilvēki ir kļuvuši atvērtāki un par nepatīkamām tēmām, arī par vardarbību, bieži vien runā atklātāk.
“Lēnām sabiedrība kļūst atvērtāka meklēt palīdzību. Protams, tie, kas ir piedzīvojuši vardarbību, jūt pretestību pret ziņošanu, jo bērniem ir bailes, kauns un neziņa par to, kas notiks tālāk, vai situācija nekļūs sliktāka. Arī vecāki ir līdzīgās sajūtās. Iespējams, tas nebija tik nopietni, bērns pārspīlē, un nevajadzētu kaut kādā veidā reaģēt. Tomēr mēs redzam, ka informācijas apjoms pieaug, kas liecina, ka cilvēki spēj meklēt palīdzību.”
Dažkārt dzirdam, ka par vardarbību pret bērniem runā televīzijā vai radio. Speciālisti dod ieteikumu, ka, atsaucoties uz šiem gadījumiem, ir iespēja uzsākt sarunu ar jaunākajiem ģimenes locekļiem.
“Mēs varam šos publiskos gadījumus izmantot sarunai ar bērnu, ja mēs nevaram citādi uzsākt sarunu. Skaidrs, ka ar mums, pieaugušajiem, tagadējiem vecākiem, bērnībā neviens nerunāja par šīm robežām. Mums dažkārt trūkst vārdu, kā par to runāt. Bet, balstoties uz to, ka ziņas izskan medijos, mēs varam sākt. Ja mēs šo taciņu iesākam, mēs varam runāt.”
Tomēr ir svarīgi nepārreaģēt, ja rodas aizdomas, ka nometnes laikā atvase ir sastapusies ar vardarbību. Pastāv iespēja, ka tādā veidā bērns kļūst vēl noslēgtāks un par notikušo nevēlēsies runāt.
“Ja bērns pats nemeklē ceļu pie vecāka, ir svarīgi, lai vecāks iedotu sajūtu, ka ir brīva un droša vieta, kur sarunu var uzsākt. Bet tas, ko nereti dara vecāki, ir tas, ka viņi, protams, satraucas, ja bērns izrāda pazīmes, ka ir noticis kaut kas nepatīkams. Viņi sāk uzdot daudz jautājumu, nedodot bērnam iespēju padomāt. Viena lieta, ko ir svarīgi darīt, ir iedot bērnam drošības sajūtu, bez nosodījuma. Būtiski ir uzreiz neuzdot uzvedinošus jautājumus – vai kāds tev ir izdarījis pāri, tieši ko šis cilvēks ir izdarījis. Ja tiešām atklājas, ka bērns ir cietis no vardarbības, tas var izmeklēšanas procesu padarīt komplicētāku.
Uzdot atvērtos jautājumus: kā bija nometnē, kā tev gāja, lūdzu, izstāsti vairāk. Ja bērns stāsta, ka kaut kas nebija patīkami, mēs varam mēģināt par to noskaidrot vairāk. Respektīvi, mēģināt uzķert bērna ziņas galvenās atslēgas, bet dot iespēju bērnam pašam pastāstīt, nevis mēģināt jau uzmodelēt kaut kādus scenārijus un likt bērnam runāt jau no šīs pozīcijas.”
Bērnu aizsardzības centra pārstāve Anda Sauļūna uzsver, ja bērns nometnes laikā ir kļuvis par liecinieku vardarbībai pret citu bērnu, par to ir jāizstāsta kādam pieaugušajam.
“Šī ir tāda viena lieta, ko gribētu, lai vecāki atgādina bērniem: tu nebūsi nepatikšanās, ja man izstāstīsi, ja esi bijis liecinieks kādai nepatīkamai situācijai. Arī tad, ja tas nenotiek ar tevi pašu. Tu man pastāsti, ka esi kaut ko redzējis, kas bijis negatīvs. Reizēm lieciniekiem ir bijusi izšķiroša nozīme. Pašiem cietušajiem var būt kauns runāt, bet liecinieki ir atslēga, kas var pastāstīt saviem vecākiem vai kādam pieaugušajam, kas ir noticis, ko viņi ir redzējuši.”
Ieteikums arī pašiem bērniem pirms nometnes ar vēsu prātu izvērtēt, ko nometnē vēlās sagaidīt. Pats galvenais – uz nometni doties ar labu noskaņojumu.
Rakstu sērijas noslēgumā publicēsim sarunu ar Valsts policijas pārstāvi par to, ko ņemt vērā, lai vasaras nometnes būtu drošas bērniem, un kā rīkoties gadījumā, ja bērns sastopas ar vardarbību.