Nekad nevar zināt, vai uz brīvprātīgo talkām ieradīsies gana daudz talcinieku. Nereti, viņus izbiedē laikapstākļi, vai citi neplānoti faktori. Taču uz ziemas noslēguma talku Kaņiera ezerā ieradās vairāk nekā desmit talcinieku, kuri sakopa ezera zāļu purvus, lai tur varētu augt dažādas augu sugas.
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Kaņiera ezera ūdens tika nolaists, lai iegūtu papildus lauksaimniecības platības. Taču ātri vien konstatēja, ka liela atdeve no lauksaimniecības platībām nav, tāpēc ezeru veidoja tā, lai tajā atkal varētu makšķerēt un medīt ūdensputnus.
Artūrs Jansons, DAP Pierīgas reģionālās administrācijas direktora vietnieks: “Tāpēc uz Starpiņupītes tika uztaisītas slūžas, un tagad šis ezers ir mākslīgi regulējams. Kādreiz ezers pats regulēja to, kas viņa krastā aug, vai neaug – attiecīgi, kā mainījās ūdenslīmenis ezerā, atkarībā no sezonas, tā arī pielāgojās augu valsts.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Kaņiera ezera apkārtnē regulāri tiek veidotas talkas. Talcinieki imitē dabas procesus, lai zāļu purviem ap ezeru nebūtu par sausu vai par mitru.
Artūrs Jansons, DAP Pierīgas reģionālās administrācijas direktora vietnieks: “Pamatā dabā palīdzēt izdzīvot nevajag, un ļoti bieži cilvēku iejaukšanās tieši otrādi – kaitē, bet ir atsevišķi biotopu veidi, kā, piemēram, pļavas, kurās cilvēka iejaukšanās ir vēlama un obligāta. Protams, arī šajā gadījumā mēs imitējam dabas procesus, jo kādreiz šīs te pļavas noēda lielie zālēdāji un dzīvnieki, kuri pēc tam, kad cilvēki sāka audzēt savus mājlopus, dabā pazuda.”
Visaktīvākie talkotāji ir Ķemeru Nacionālā parka jaunie reindžeri, kuri aktīvi palīdzēja novākt apaugumus, lai sauli mīlošās sugas, kurām nepieciešama nabadzīgāka augsne, varētu augt un attīstīties.
Rūdolfs Balodis, Ķemeru Nacionālā parka jaunais reindžers: “Es ieraugu, ka ir talka, un uzreiz piesakos, tāpēc, ka man patīk daba kā tāda. Man patīk, ka varam kaut ko darīt, lai to uzlabotu. Čūskas mēs esam mazāk atraduši, bet galvaskauss arī pagājušo gad mitrāju talkā tika viens atrasts. Bija arī, kad mēs devāmies uz Dunduru pļavām, tur bija daudz galvaskausi, un mums paskaidroja, kā atpazīt to, kāpēc zobi ir tādi, kādi tie ir.”
Inga Valdmane, saka, ka tie, kas organizē, piemēram, Artūrs, un šodien Elīna, vienmēr pastāsta, ko mēs darīsim, kur mēs darīsim, kāpēc mēs to darām. Un arī par augiem, kas augt konkrētajā vietā. Viņa nezinājusi, ka Latvijā ir tāda Igaunijas rūgtlape, kas Latvijā aug tikai divās vietās. Vienu no tām vietām bija sakopt rudenī.
Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktora vietnieks Artūrs Jansons teic, ka talkām primārais mērķis ir izglītošana, un tieši tā arī notika pēdējā ziemas sezonas talkā, kad tika atrasta odze un galvaskauss.
Pēc darba talcinieki bija pelnījuši siltu zupu, un, lai arī ziemas sezonas talkas tika noslēgtas, varēja just, ka visi ar nepacietību gaida vasaras sezonas talkas Ķemeru nacionālā parka teritorijā.