Liepnas iedzīvotāji satraukti par patvēruma meklētāju centra ietekmi uz ciema dzīvi

Mainījusies ierastā ikdienas dzīve un arī sabiedriskā kārtība ciematā – tā savu situāciju vērtē Alūksnes novada Liepnas iedzīvotāji, un šīm bažām pamatā ir pirms trim gadiem te atvērtais patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs „Liepna”.

“Patvēruma meklētāji klīst pa ciemu, sākot no pusdienām līdz vēlai naktij, sīki incidenti notiek visu laiku,  viņi ieiet gan mājās, gan īpašumos, gan gar logiem staigā. Viņu ir daudz, viņi ātri te aptver, ka vietējo iedzīvotāju ir maz, viņi pārspēj šo te mūsu vietējo iedzīvotāju skaitu un tad viņi jūtas ļoti droši,” Liepnas iedzīvotāju bažas pauž Imants Kravalis. Kā stāsta Liepnas iedzīvotājas Gunita Keņepe un Inguna Brokāne, ir arī uztraukums par bērnu drošību

“Visnepatīkamākais ir tas, ka viņi arī mēdz uzturēties mums bērnu rotaļlaukumā, kur mūsu bērni nejūtas droši, un mammas vēl jo vairāk nav drošas par to.” 

„ Nākam te ar mazbērnu, viņi, lielie vīrieši, šļūc pa kalniņu, griežas tajās šūpolītēs, jāstāv rindā, jāgaida, kamēr tu tiksi. Tāpat arī peldētava, viņi filmē, kā cilvēki peldas, nu, tas ir ļoti nepatīkami.”

Savukārt Iveta Boroduška stāsta, ka patvēruma meklētāji, klīstot pa ciemu, mēdz iegriezties arī privātīpašumos: “Protams, arī īpašumos viņi staigā, viņi mēdz tur taisīt selfijus, fotografēties. Kāpj, piemēram, kokos, lauž, plēš un turpat arī nokārto savas vajadzības. Tas arī ir briesmīgi, visu piecūko, visu atstāj un pēc tam, personīgi, es vācu visu, es tīru.”

Līdzīga pieredze ir arī Liepnas iedzīvotājai Marinai Spirkai: “Viņi nāk mūsu pagalmā, var atnākt līdz pat pagalmam. Mums arī ir divi bērni. Viņi vizinās pa mūsu māju, pa ceļu ar velosipēdiem, bērni saka – viņi mūs filmē. Man tas ir nepatīkami, es negribu tādu situāciju.”

Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā šobrīd ir ap 100 cilvēku, bet tā kapacitāte ir ap 250. Vietējiem iedzīvotājiem, kā stāsta Imants Kravalis, tas rada bažas, kā tik liels svešinieku skaits ietekmēs turpmāk ciema dzīvi.

“Sākotnēji visas šīs te leģendas par to centru bija tādas, ka šeit dzīvos kara bēgļi, ģimenes ar bērniem, nu, no ļoti sliktiem apstākļiem cilvēki aizbēguši, un tad viņi šeit uzturēsies, bet šo te trīs gadu, trīs ar pusi gadu laikā tas viss ir nomainījies. Šeit dzīvo 100 un vairāk šie te vīrieši, 30 gadīgi, līdz 30 gadiem. Perfekti ģērbti, katram ir telefons, neizskatās viņi ļoti bēdīgi.”

Šo jautājumu, kāpēc te ir tieši tāds patvēruma meklētāju kontingents, Imants Kravalis uzdeva arī sapulcē, kura bija organizēta pagasta iedzīvotājiem, lai kopīgi ar dienestiem skaidrotu šo situāciju un meklētu risinājumu.

“Ģimenes ar bērniem, kara bēgļi, kur viņi palika? Kāpēc viņu šeit nav? Kāpēc ir šeit tādi cilvēki? Tad ir jātaisa jauns referendums, vai mēs gribam šeit 250 trīsdesmitgadīgus vīriešus?”

Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra vadītāja Loreta Jargane pamato, ka centrs jau nepieņem lēmumus par personām, kas pieprasa patvērumu: “Šo te lēmuma procesu un lēmuma izskatīšanu par personām, kuras pieprasa patvērumu, nepieņem nedz robežsardze, nedz arī centra vadība. Šos te lēmumus izskata Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Šīs te pirmreizējās intervijas veic Pilsonības un migrācijas pārvalde, kur arī šī persona padziļināti pamato, kādēļ ir pametusi savu izcelsmes valsti. Šie iemesli, kādēļ pamest savas izcelsmes valstis, ir ne vien šīs te kara skartās zonas vai kara procesi, bet arī, teiksim, ja personas dzīvība ir apdraudēta viņa izcelsmes valstī.”

Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs nav slēgta tipa iestāde un, kā uzsver centra vadītāja, tā iemītnieki drīkst brīvi pārvietoties: “Ja personai ir patvēruma meklētāja kartiņa, kas ir Valsts robežsardzes izsniegts dokuments un šis ir šīs personas dokuments, tātad šī persona ir pieprasījusi patvērumu Latvijā, un viņš ir tiesīgs pārvietoties Latvijas teritorijā no Ventspils līdz robežas joslai, nepametot Latvijas teritoriju.”

Taču atšķirīgā kultūra un izpratne par sabiedrisko kārtību rada neērtības vietējiem iedzīvotājiem un klātesošajiem dienestu pārstāvjiem nākas uzklausīt gana daudz emocionālu iebildumu. Savu pieredzi sapulcē pauž arī Liepnas iedzīvotāja Kristīne: “Es strādāju dārzā, piemēram, šortos, krekliņā, pat ne peldkostīmā. Četri čaļi iet garām, apstājas, skatās, runā, smaida, hihina, vēl pat pirkstu parāda, kāds kaut ko pafilmē. Ko es zinu, ko viņi tur īstenībā dara?”

Piekrītot, ka situācija nav patīkama, Alūksnes novada pašvaldības policijas priekšnieks Ardis Tomsons vērtē, ka tas jau nav vērtējams kā noziegums: „Protams, jūs esat salīdzinoši jauna, simpātiska sieviete. Viņi ir ar testosteronu bagāti vīrieši, protams, ka viņiem kaut vai vizuāli ir interesanti uz jums paskatīties.  Es tagad negribu diskutēt par to, vai jums tas ir patīkami, protams, ka jums tas nav patīkami, tas arī ir saprotams. Jautājums, vai to var traktēt kā izdarītu pārkāpumu, no pašvaldības policijas kompetences viedokļa tas nebūs pārkāpums.”

Iedzīvotājus uztrauc arī privātīpašuma neaizskaramība un uzturēšanās privātīpašumā bez īpašnieka atļaujas. Alūksnes novada pašvaldības policijas priekšnieks Ardis Tomsons uzsver, ka jāsaprot – patvēruma meklētāji ir ar citu kultūru, citu izpratni par sabiedrisko kārtību, bet neapdraud iedzīvotāju drošību.

„Viens, ko es varu pateikt, viņi nav tendēti izdarīt pārkāpumus šeit, viņi saprot, ja viņš izdara šeit pārkāpumu, kurš tiek fiksēts, tad viņam ir automātiski tramvaja biļete atpakaļ uz nosacīto Pakistānu, par ko viņi neviens nav ieinteresēts.” 

Sapulcē izskan arī ierosinājums izlikt zīmes angļu valodā, kur patvēruma meklētājiem nevajadzētu atrasties, kā, piemēram, tas jau tagad ir pie bērnu rotaļu laukuma. Liepnas iedzīvotāji atzīst, ka viņi nav  pret centra esamību ciemā, bet gan vēlas, lai tomēr tiktu respektētas arī viņu intereses, to pauž arī Liepnas iedzīvotāja Gunita Kaņepe: “Mēs gribētu rast tādu kā kompromisu, protams, mēs saprotam arī viņu situāciju, jā, ka pašiem negribētos nonākt tādā, ka jādodas kaut kur uz citām zemēm, jāmeklē patvērums, bet arī šeit, ja viņi ir ieradušies, lai viņi ievēro mūsu valsts likumdošanu, likumus, noteikumus.”

Iedzīvotāju priekšlikums ir arī izveidot Liepnā atsevišķu policijas posteni, kas gan nav reāli īstenojams. Tagad ir iecere vērsties novada pašvaldībā ar ierosinājumu centra vajadzībām nodot turpat līdzās esošo bijušās internātskolas sporta laukumu, kur būtu patvēruma meklētājiem lielākas iespējas aizpildīt brīvo laiku. Iedzīvotāji aicināti arī neklusēt par to, ja ir kādi pārkāpumi un informēt gan centra vadību, gan arī zvanīt 112.

To, ka nereti dienestiem trūkst konkrētas informācijas, uzsver arī Valsts policijas Vidzemes reģiona Kārtības policijas prevencijas grupas galvenā inspektore Liene Kaužēna: “Ja nebūs šīs informācijas, mēs nevaram pieņemt lēmumu. Šodien, piemēram, mēs visi zālē uzzinājām, ka tiek čurāts neatļautās vietās, ābolus plēš no kokiem, ir varbūt arī kāds lielāks pārkāpums bijis, bet līdz šim mums tādas informācijas nav bijis. Un, ja nav tādas informācijas, ka iedzīvotāji saskaras ar kaut tādu, tad mēs nevaram reaģēt. Mēs atbraucam šeit, ikdienas pārbaudē, izbraukājam apdzīvoto vietu, tad viss ir kārtībā. Nu, tātad ir jāinformē!”

Liepnas pagasta iedzīvotāji parakstījuši un nosūtījuši arī vēstules Alūksnes novada pašvaldībai, valsts un pašvaldības policijai, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, kā arī iekšlietu ministram.