Ko šogad Jāņos? Kur līgosi? Ko Jāņos darīsi? Ko pa Jāņiem? Šķiet, šo jautājumu visintensīvākais laiks sākas tieši maija beigās un turpinās visu jūniju. Vienmēr tas ir radījis kādas problēmas vai vismaz pārdomas par to, ka atkal jau nav kur svinēt un plānu ne tik. Šogad es Jāņus nesvinēšu! pie sevis nodomāju. Patiesību sakot, es nedomāju vispār ne par Jāņiem, ne par to svinēšanu, neko. Es vienkārši daru savas lietas un absolūti neiesaistos nekādās diskusijās un domās par to, kur svinēt un kā pareizāk.
Šogad pirmoreiz mūžā man ir tā, ka tiešām neklapēju ne ar ausi par to, kur svinēt, kā svinēt un ar ko. Tā, ka nemaz. Un jāsaka, ka tas ir atbrīvojoši. Līdzīgi kā ir ar nagiem bez manikīra, kad vari malku skaldīt un griezt sīpolus, neuztraucoties, ka sabojāsi laku vai ko citu. Man nav nekādu ekspektāciju un cerību, jo esmu pārliecināta, ka tās nepiepildīsies. Līdz šim vienmēr bijusi lielāka vai mazāka cerība par šiem svētkiem, kādiem tiem jābūt un kā jāizskatās. Jābūt klasiski un smuki, tradicionāli. Ja vēl ir mugurā tautastērps un perfekts rožu vainags, tad vispār! Bet pēcāk vienmēr ir nākusi vilšanās (līdzīgi, kā ar jebkuriem citiem svētkiem, kurus iedomājamies, kā vajadzētu pavadīt, bet nesanāk), tādēļ šogad nolēmu, ka man tas nav nepieciešams. Varbūt Jāņi un Saulgrieži jāpiedzīvo vairāk garīgi nevis klasiski, kā pieņemts? Pie jūras, malkojot vīnu un apcerot gaismas daudzumu sevī un savā dzīvē? Hahaha, nosmējās Visums par manām tiklajām pārdomām un sniedza ekskluzīvu iespēju pēkšņi piedalīties šašlika marinēšanas procesā, spiežot no citroniem sulu, maisot gaļu marinādē lielā bļodā ar plikām rokām gandrīz līdz elkoņiem, uzdevumu braukt ar velosipēdu uz tuvajām piepilsētas pļavām pēc lupīnām un citām Jāņu zālēm un meklēt vīnu, ko nest uz ģimenes dārza svētkiem mājas pagalmā. Labas lietas notiek neko nedomājot un neplānojot. Laikam šogad pa Jāņiem nebūsim tikai trijatā ar kaķiem mājās. Tā, lūk!
Man līdz šim ir bijuši divi Jāņi, kuri ir vislabākie manā mūžā un kurus neaizmirsīšu nekad. Mēs tagad, protams, runājam par svētkiem, ne džekiem. Nevieni no tiem nebija īpaši plānoti, drīzāk ar pēdējā brīža ideju – maucam? Maucam! Vieni no tiem bija 2020.gada Rūjienā, bet otri 2021.gada Vecpiebalgā. Ir vēl trešie arī, bet tie bija pārāk sen un par tiem man pārāk kauns. Pat atcerēties, kur nu vēl aprakstīt. Bet par šiem diviem runājot, laikam pilnīgi neplānojot un nedomājot (kā pierāda arī šī brīža dzīves notikumi), tie sniedza to visīstāko Jāņu maģijas esenci. Un lai gan tas bija pandēmijas laiks, tas man iegadījās kā viens no krāšņākajiem posmiem dzīvē – bija gan daudz darba, gan daudz piedzīvojumu. Dzīve notika, lai gan citviet pasaulē tā bija uz laiku apstājusies.
Biju tālu prom no Rīgas, kārtīgos laukos, kur asfalta vietā ir putekļaini grants ceļi, siena gubas, meži un pļavas, pakalni un govis, tuvākais veikals ir tālu, tāpēc braukšana uz to ir laikus jāieplāno, nevis var vienkārši aiziet ap stūri līdz tuvākajai bodei, kā tas ir pilsētā. Viss smaržoja un ziedēja, sausā tualete bija ārpus mājas (jā, tikai vasarā un tikai uz Jāņiem tas sniedz pat zināmu romantikas devu), varēja iebrist dabiskajā pļavā, kurai nav nepieciešama īpaša norāde, ka tā ir dabiskā, pagulēt uz sena ruļļa, izbristies starp lupīnām un klausīties dzeguzē. Varēja sēdēt ceļmalā un runāt par mīlestību. Kur ir īsta, lekna un bieza migla. Un, ja nav īstas miglas, tad to var mierīgi “inscenēt” pa grants ceļu nesen ātri braukusi mašīna. Dzīve bija laba.
2020.gada Jāņi Rūjienā. Fonā tā nav migla, bet tās inscenējums, automašīnai braucot pa grants ceļu.
Reiz pirms Jāņiem, Vecpiebalgā, uznāca tāds negaiss, ka debesis šķēlās uz pusēm. Sausā tualete bija ārā, kādu gabaliņu aiz kūts. Lai gan man no negaisa vienmēr ir bijis bail, kur nu vēl doma, ka naktī negaisa laikā jādodas ārpus mājas uz tualeti, vajadzība bija tik neatliekama, ka nācās vien saņemties. Par laimi, arī draudzenei, ar kuru togad Jāņus kopā pavadījām, vajadzēja to pašu, ko man. Tas tāds sievišķības kods – ar draudzeni vienmēr doties uz labierīcībām reizē. Jo abām reizē vajag. Tā nu mēs abas saķērušās lavījāmies uz kūts pusi, lietum šķīstot pār mūsu galvām. Bijām sarunājušas, ka viena otru pie sirsniņmājas durvīm pagaidīsim. Cik vien ātri iespējams izdarījušas visu, ko vajag, skrienam pa lietu uz māju atpakaļ, jo tas gāž aumaļām, un ir mazliet baisi. Bet mūsu skrējiena vidū virs mums noplaiksna tāds zibens ar pērkona dārdiem reizē, ka mēs nokviecamies tā, ka noteikti varēja dzirdēt arī blakus pagastā. Tad gan, ko kājas nes, tēsāmies atpakaļ uz māju.
Šais abos Jāņos ir gulēts lauku mājā uz grīdas, uz siena gubas, teltī, ābeļdārza vidū, izmantota jau pieminētā sausā tualete, mati mazgāti lietus ūdenī ar vīriešu dušas želeju un ir iztikts bez citām ērtībām bez kurām šķita, ka nav iespējams dzīvot. Tobrīd pat nemanīju, ka man kaut kā trūktu vai kaut kas izraisītu diskomfortu. Un tās izrādījās vislabākās atmiņas, kas pieredzētas.
2021.gada Jāņi Vecpiebalgā. Sarunas ar govīm un daiļie vasaras vakari.
Šajos svētkos un vasarā kopumā sev un citiem es novēlu vairāk ļauties, mazāk domāt un apcerēt. Spontānās idejas vislabākās! Un vislabākās lietas tiešām notiek tad, kad vismazāk esam tās gaidījuši, cerējuši, presējuši savas domas uz kaut ko, kam jānotiek pēc mūsu domām tā un tā. Notiek tā, kā ir vislabāk tieši mums. Kaut vai tā ir skriešana negaisa laikā naktī uz sauso tualeti vai aprunāšanās ar vietējās saimniecības govīm ceļmalā.
Lai skaisti Saulgrieži un maģiska Jāņu nakts!