Gada garākā diena: saules, uguns un dabas spēka svinēšana

21. jūnijs ir vasaras saulgriežu laiks, kad Saule debesu kalnā uzkāpusi visaugstākajā punktā, dāvājot gada garāko dienu un īsāko nakti, ko izsenis sauca par Jāņu dienu. Latviskajā tradīcijā šis ir brīdis, kad daba ir pilnbriedā un cilvēks dodas tajā, lai smeltos spēku un enerģiju.

Līga Skujiņa, saulgriežu rituāla vadītāja: “Savukāt iepriekšējo vakaru, kas ir pirms šīs te garākās dienas, kad saule mums ir pašā zenītā, sauc par Jāņu vakaru, un kurā tad arī notiek šī te maģiskā zāļu lasīšana, kurā notiek līgošana, kurā tiek iedegta Jāņu uguns, kas sevī iemieso šo saules varenāko, lielāko spēku, kāds vispār gadā ir iespējams.”

Tieši saulgriežu laikā latviešu tradīcijās ļaudis pulcējas uguns rituālos, lai godinātu sauli, svinētu gaismas uzvaru pār tumsu un izteiktu pateicību par dabas auglību.

Foto: Vidzemes televīzija

Anita Irbīte, saulgriežu rituāla dalībniece: “Man Jāņi ir vieni no mīļakajiem svētkiem, godiem, kopš mazotnes. Un man patīk tā noskaņa, ka mēs esam dabā, mēs esam drusku mežonīgi, mēs esam tādi dabas bērni. Man liekas, ka latvietis Jāņos ir tāds, kurš aiziet kaut kur laukos, viņš dejo un dzied.”

Šogad pirmo reizi saulgriežu rituāls tika rīkots arī Līgatnes pusē, “Mākoņu” mājās, kur līdzās rituālajam ugunskuram tika kurināts arī saulgriežu ceplis.

Antra Purviņa, “Mākoņu” mājas saimniece: “Šīs visas rituālās darbības mūs ieved tādā vienotā ritmā, kad mēs visi kopā to izbaudam, mēs kopā bagātināmies no šīs uguns enerģijas, uzņemam šo uguns enerģiju sevī. Un to es arī izjūtos tad, kad mēs kurinām ceplīti, jo ugunij ir tāda īpaša enerģija, viņa mūs uzlādē.” 

Zane Raičenoka Raišonoka, saulgriežu rituāla dalībniece: “Tā ir kopā būšana, ar citiem cilvēkiem. Un, man liekas, arī kaut kas tāds maģisks parādās gaisā. Tā ir tāda netverama enerģija. Un to, man liekas, nevar nevienā citā laikā sajust, kā tikai šajā saulgriežu naktī.”

Foto: Vidzemes televīzija

Saulgriežu laikā tiek vākti ārstniecības augi un pīti vainagi, jo tiek uzskatīts, ka tie spēj bagātināt cilvēku ar dabas spēku un enerģiju. Kā stāsta uguns rituāla vadītāja Līga, viņai ir arī savs īpašs saulgriežu rituāls, pinot savu spēka vainagu.

Līga Skujiņa, saulgriežu rituāla vadītāja: “Es pinu no tiem augiem, kas man nāk pretī, un šis vainags man ir kā spēka avots pēc tam, jo tas netiek ne sadedzināts, ne kaut kādā veidā iznīcināts, bet tas tiek izlietots. Ja tajā ir augi, ko es zinu, kas veselībai nekaitēs, tad viņi tiek izdzerti tējā vai tiek izveidota, piemēram, masāžas eļļa, augus iestrādājot.”

Foto: Vidzemes televīzija

Lai gan 23. jūnijs Latvijā ir oficiāla svētku diena, kad tiek svinēts Līgo vakars, un 24. jūnijs ir Jāņu diena, arvien vairāk nostiprinās arī vasaras saulgriežu svinēšana kā neatņemama svētku sastāvdaļa. Saulgriežu tradīcijas ne vienmēr tiek koptas publiskos pasākumos – daudzi tās izdzīvo savā ģimenes lokā vai klusā vienatnē.

Anita Irbīte, saulgriežu rituāla dalībniece: “Man, piemēram, māsa ar vīru divatā saulgriežus nosvin savā lauku sētā, un varbūt neviens pat nezin, ka tur tā notiek. Un, varbūt tā kopā sanākšana arī ir ļoti svētīga, bet, nu, tad visi satiekās tajā brīvdienā, kad ir tā brīvdiena. Ir interesanti, ka saulgrieži ir pirms tās brīvdienas un tad jautājums, kurus tad svinēs? Kad tad to svinēt un kādā veidā svinēt. Es domāju, ka tur tāds velna plāns ir sanācis drusku.”

Līga Skujiņa, saulgriežu rituāla vadītāja: “Manuprāt, ja senāk tā bija tāda vajadzība izlugties šo auglību, lai varētu dzīvot, lai varētu pārtikt, tad mūsdienās, manuprāt,  mēs izlūdzamies sev laiku pabūt ar sevi, apstāties, ieraudzīt aiz mūriem, aiz asfaltiem, aiz riteņiem un stūriem, ieraudzīt zāli, ieraudzīt ozolu, ieraudzīt saulrietu galu galā un saulēktu, un izbaudīt to visu. Un, lai vai ko mēs šajā naktī darītu, manā skatījumā, tas viss ir labi un pareizi, jo tas jau ir mūsos iekšā. Tas kaut kur dziļi ir paslēpts un mums tas tikai ir jāatver.”