Ātrā mode: kā neiekrist lēto pirkumu slazdā

Mūsdienu patēriņa kultūrā jēdziens “ātrā mode” ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu, taču aiz šī šķietami vienkāršā termina slēpjas sarežģīta problēmu kopa, kas skar gan vidi, gan patērētāju veselību. Kā norāda Rīgas Tehniskās universitātes profesore Inga Dāboliņa, ātrā mode savā būtībā ir process, kurā jaunas idejas tiek zibenīgi realizētas gatavos apģērbos, bieži izmantojot neizsekojamas izcelsmes materiālus un ražojot tos nelabvēlīgos apstākļos.

“Šobrīd mums ir arī ļoti daudz pārdošanas platformu, par kurām mēs neko nezinām. Šos veikalus neviens nekādā formā nekontrolē, tiem nav nekādu sertifikātu, mums nav ziņu ne par ķīmisko vielu sastāvu šajos apģērbos, ne par to ietekmi uz ādu, ne par to, ko tie, vienkārši stāvot, emitē vidē. Cilvēks saņem šo te produktu, un tālāk viss atkarīgs no viņa paša. Vai viņš spēj to valkāt vai nē. Mums ir ziņas no, piemēram, atkritumu savācējiem par to, ka konteineros tiek izmesti nekad nevalkāti apģērbi. Lielākoties no šiem ātrās mode veikaliem. Ja mēs nopērkam kaut ko tik nekvalitatīvu, ka nespējam to valkāt pat vienu reizi, tad esam nopirkuši atkritumu,” atzīst I. Dāboliņa.

Tekstila ķīmija un neredzamie riski

Profesore arī stāsta, ka tekstilmateriāls ir viens no “viltīgākajiem” materiāliem, jo ražošanas procesā tam var pievienot ļoti plašu palīgvielu klāstu – smērvielas, līmes un dažādus ķīmiskus savienojumus, lai materiāls mehāniski izturētu aušanas un šūšanas procesus. “Pēc tam šīs lietas tiek mazgātas laukā līdz zināmam līmenim, kad vēl varam pievienot ķimikālijas vai dabiskākus sastāvus, kas materiālu nogludina un tamlīdzīgi. Līdz ar to, atbildēt uz jautājumu, vai kāds šķiedru sastāvs ir labāks vai sliktāks, ir ļoti grūti. Ja mums nav nekādas informācijas, kāda veida ķimikālijas un savienojumi ir šim tekstilmateriālam uzklāti, tad nevaram arī zināt, kā tas ietekmē cilvēku īstermiņā vai ilgtermiņā.”

Kaut arī dabiskie materiāli, piemēram, kokvilna vai lins, ir cilvēka organismam draudzīgāki savas gaisa caurlaidības un hidroskopisko īpašību dēļ, patērētājam ir grūti orientēties piedāvājumā. Profesore uzsver, ka, izvēloties apģērbu, prioritāte būtu jāpiešķir dabiskajām šķiedrām un starptautiski atzītiem sertifikātiem, piemēram, GOTS vai OEKO-TEX, kas kalpo kā zināma kvalitātes garantija.

Kā pieņemt apzinātākus pirkumu lēmumus

Tomēr pirmais un svarīgākais jautājums pirms katra pirkuma ir – vai šī lieta man tiešām ir nepieciešama? Ātrā mode prasmīgi manipulē ar cilvēka dopamīna līmeni, piedāvājot īslaicīgu prieku par jaunu pirkumu, taču ilgtermiņā risinājums meklējams personīgā stila izkopšanā vai kapsulas garderobes izveidē, pērkot mazāk, bet kvalitatīvāk. “Mēs nemākam vairs lietot apģērbu. “Man apnika” nav iemesls, lai izmestu apģērbu. Ir jāpērk kas tāds, par ko mēs droši zinām, ka tas neapniks.”

Ja tomēr apģērbs vairs netiek valkāts, jo, piemēram, neder, bet joprojām ir lietojams, to vajadzētu nodot tālāk. Šobrīd ir plašas iespējas to pārdot specializētās platformās, atdot paziņām vai piedāvāt citiem, izmantojot sociālos medijus, arī ievietot tam paredzētajos konteineros. Savukārt pilnībā nolietotu tekstilu var izmantot mājsaimniecībā kā lupatiņas, līdzīgi kā to darīja iepriekšējās paaudzes, tiesa, tas attiecas tikai uz dabiskajiem materiāliem.

Kāpēc tekstila pārstrāde joprojām ir sarežģīta

Šobrīd tekstila ķīmiskā pārstrāde joprojām ir laboratorijas līmeņa izaicinājums, pat labas kvalitātes materiālu pārstrāde ir iespējama vien par aptuveni 25 procentiem. Galvenais šķērslis ir materiālu neviendabīgums, jo pat šķietami vienkāršs kokvilnas t-krekls bieži satur poliestera pavedienus, elastānu un polimēru apdrukas, kas padara to par neatdalāmu kokteili. Galu galā, kad apģērbs ir nolietots, tā šķiedras jau ir neatgriezeniski bojātas, un nevar cerēt uz augstvērtīgu otrreizējo izejvielu ieguvi bez papildu resursu ieguldīšanas. Sistēma ir kompleksa, un risinājums sākas ar ražotāju atbildību un patērētāju apzinātu izvēli lietot apģērbu ilgāk.